Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
19. septembris, 2012
Drukāt

Veidemane: Pilsonība nav bezmaksas miltu paka

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Saruna ar žurnālisti, Latvijas Tautas frontes laikraksta “Atmoda” galveno redaktori, tagad – “NRA” galvenās redaktores vietnieci ELITU VEIDEMANI.

 

– Daudziem cilvēkiem esat palikusi atmiņā kā Atmodas laika seja un spilgta žurnāliste. Nākamgad LTF būs 25 gadi kopš dibināšanas, jau sarosījušies svinēt gribētāji, valdība piešķiršot naudu pasākuma rīkošanai, bet kā, pēc jūsu domām, jānotiek šai atcerei?

– Protams, ka 25. LTF gadskārta jāatzīmē. Domāju, atceres ietvaros jābūt zinātniskai konferencei, lai izpētītu, ko toreiz cilvēki darīja pareizi, ko nepareizi un kas no tā iznācis šodien: politikā, ekonomikā, morālo vērtību satvarā. Konferencē derētu apskatīt laikrakstu “Atmoda” kā fenomenu, kas toreiz daudz ko atļāvās publicēt pirmais. Vairākos preses izdevumos pūta spirgti, progresīvi vēji, taču “Atmodu” jo īpaši vadīja mūsu žurnālistu drosme un atļaušanās izteikties atklāti. Tas ir novērtējami. Ar šodienas acīm skatot, gadījās profesionāli misēkļi, nereti bija pārlieku teoretizējoši gargabali, taču kopumā “Atmoda” bija cīņas laikraksts. Tāpēc drīz vien samilza konflikti ar LTF valdi par to, ka mēs steidzamies notikumiem pa priekšu, ka jau esam pieprasījuši neatkarīgu valsti, nevis suverēnu veidojumu iekš padomijas, kaut gan LTF līderi to vēl nebija izlēmuši.

– LTF gadskārta droši vien ir nozīmīga kādreizējiem 200 tūkstošiem organizācijas biedru, bet cik daudz atceres sarīkojumam jābūt kā pilsoniskai biedru iniciatīvai, cik valstij jānāk talkā?

– Ar iedvesmas spēku būvē tikai smilšu pilis, tāpēc ceru, ka organizēšanas komiteja saprot līdzekļu nepieciešamību, savukārt valdība gādās atbalstu.

 

Bet nešaubīgi, ka jādomā, kā tajā pasākumā iesaistīt tautfrontiešu tūkstošus, un rīkotājiem par to jārunā jau šobrīd, kad palicis gads līdz jubilejai. Man šķiet, ka “mūsos, kas vēl dzīvi esam” – diezgan daudzos varētu būt saglabājusies domāšana tajās kategorijās, kādās domājām toreiz.

 

– Jāvaicā, vai pati esat aicināta pie rīkošanas?

– Nē.

– Kāpēc ne, ja jūs tāpat kā Daini Īvānu visbiežāk asociē ar LTF laikiem?

– Varbūt rīcībkomitejā tādas “Atmodas laiku sejas” nemaz nav vajadzīgas? Godīgi sakot, neesmu uzrunāta un nemaz nezinu, kas ir rīkotāji un kā tie domā darboties.

– Ieminējāties, cik svarīgi panākt cilvēku, LTF ierindnieku sasaukšanos, bet kā īsti būs ar iesaistīšanos, ja Latvijai valstiski nozīmīgus datumus reti kurš piemin un atceras. Lūk, 23. augusts – Molotova–Ribentropa pakta, “Baltijas ceļa” gadadiena, šogad arī 25. gadskārta, kopš plašākas manifestācijas pirmo reizi pret padomju režīmu 1987. gadā pie Brīvības pieminekļa. To vēl atzīmēja presē, bet ļoti maz televīzijā, tikpat kā nemaz interneta portālos un publiski. Turpretī pāri Lietuvas robežai uzreiz esot deguši atmiņu ugunskuri, pulcējušies cilvēki, kas atcerējās, kā stāvējuši “Baltijas ceļā”.

– Švaki mums ir ar to atcerēšanos, ja daudziem ilgus gadus pirmajā vietā ir nolikta desmaize. Viņi negrib atminēties, kā esam tikuši pie tās brīvās maizes un brīvās desas. Bet par to neesmu sevišķi pārsteigta, un situācija pasliktinās gadu no gada. Tas nav labojams ar vienreizējiem pasākumiem un direktīvām – visiem jāsvin!

Pie mums patriotisma apsīkums nereti izskatās šausminošs. Valdība sola, ka mēģinās panākt aizbraukušo latviešu atgriešanos tēvzemē, bet neizskatās, ka tālab daudz ko darītu. Kad runāju ar Anglijā dzīvojošo draudzeni, viņa jau vēlētos atgriezties – pēc gada dzīves tālajā zemē, taču abas meitas – septiņgadīga un divpadsmitgadīga – rokām un kājām ir pret to. Negribam! Neinteresē, kas notiek Latvijā, – mamma, ja tu gribi, tad brauc, mēs dzīvosim te. Ārzemēs nokļuvušie mana gadagājuma vai drusku jaunāki ļaudis grib atpakaļ uz Latviju, bet nākamā paaudze, bērni, ir ātri atsvešinājušies, iedzīvojušies jaunajā mītnes vietā. Latvija neinteresē arī daudzus šejieniešus.

 

Vienkārši neinteresē, un nespēju saprast, kā daudzos nav iemitusi šī vajadzība līdz mielēm izjust, ko nozīmē Latvija mums katram. Tas acīmredzot ir audzināšanas rezultāts vispirms ģimenē, pēc tam skolā, arī Latvijas pasniegšana medijos, bieži vien meklējot sliktākās puses, un, protams, valdības veidotais valsts tēls, kas politiķiem tikpat kā nekad nav rūpējis.

 

– Vai tāda situācija likās iespējama pirms 25 gadiem? Toreiz bija iespaidīgi spēki, kas turējās pretim Latvijas brīvības atjaunošanai, un arī tagad neatkarīgas valsts noliedzēju un pretinieku skaits, kā šķiet, nav gājis mazumā.

– Man toreiz gribējās ticēt cilvēku veselajam saprātam, proti, ka viss pats par sevi nokārtosies. Tagad ir pārliecība, ka nevienu nevar piespiest integrēties, iekļauties latviskā valstī, ja viņš pats to nevēlas. Ja kāds ienīst šo valsti, nevajag taču tik traki sevi apgrūtināt – ir taču dzelzceļa stacija, lidosta, visa pasaule vaļā, lai dodas turp, kur klājas labāk. Integrācija ir zemē nomesta nauda, un pūliņi attiecībā pret tiem, kam Latvija ir nepieņemama, man šķiet absolūti nevajadzīgi.

– Bet kāpēc ir notikusi šāda norobežošanās? Kāpēc latviešu politiķi neuzrunā krievu vēlētājus, kā daudzkārt solījušies?

– Negribu atkārtot aizbildinājumus, ka krievus neņēma valdībā, tāpēc viss tā pavērsies. Ja vainu meklē latviešos, tad tikai mūsu rakstura īpašībā, ka latvietis ir savpatns. Viņš nemēģina savā lokā un ģimenē iekļaut tos, kas šim lokam neatbilst, – valodas, kultūras un mentalitātes ziņā. Latvieši vienkārši nevēlas to darīt, bet tā ir viņa “vaina”. Krievi pēc rakstura ir atvērtāki, mēģina iesaistīties, dažkārt pat uzplīties. Taču cilvēku iedaba ir tikai viena puse, bet otra, problemātiskā, ir tie apstākļi, kā Latvijā ieradās krievvalodīgie. Liels pulks ar zābakiem kājās iesoļoja 1939., 1940., 1944. un vēlākajos gados. Nākamajā posmā atbrauca Latvijas industrializētāji – celt hesus un “zavodus” – tie jau bija simtiem tūkstoši cittautiešu, migranti no svešām malām. Mūsu “draugi”, kā smejies, kuriem te vajadzēja iejusties kā mājās, pastumjot malā latviešus. Viņi nesaprata, kur atrodas un uz kādu zemi atbraukuši, bet šodien migrantu mazbērni taisa pretlatviskus videoklipus, bļauj par tiesībām, nolād latviskumu, prasa krievu valodu par otru valsts valodu un paģēr, lai viņiem dāvina pilsonību. Es vispār nesaprotu, kā var runāt par kaut kādu “nepilsoņu problēmu”. Tādas nav! Ir tikai amorfs pūlis – migranti un viņu pēcteči, kas dzīvo pēc principa “ubi bene, ibi patria” un vēlas, lai pilsonību viņiem vienkārši uzdāvina.

 

Bet pilsonība nav nekāda bezmaksas miltu paka, pilsonība jānopelna. Ja ne ar mīlestību, tad vismaz ar cieņu pret valsti, kurā tu dzīvo.

 

– Tiek izplatīta leģenda, ka LTF apsolījusi – pilsonību visiem…

– … neko tādu Tautas fronte nav solījusi!

– Jā, un tas arī izklausītos dīvaini, ja 1990. gadā par Latvijas pilsoņiem kļūtu tā trešdaļa iedzīvotāju, kuri neparko nevēlējās, lai sagrūst impērija, un nekādi negribēja pieļaut, lai eksistē neatkarīga Latvija. Vēlāk šī proporcija saglabājusies – krievvalodīgajiem ir nepieņemams rietumnieciskais kurss, un jāšaubās, vai, ļaujot balsot arī nepilsoņiem, Latvija vispār būtu iestājusies Eiropas valstu saimē. Tāpat valodu referendumā – tikai gandrīz vai visiem latviešiem saņemoties, izdevās nodrošināt pārliecinošu pārsvaru. Un tagad – priekšā jauna referenduma drauds?

– Latvietim, paldies Dievam, līdz šim izdevies pārvarēt balsošanas kūtrumu, kad viņš sajūt reālus draudus valsts un nācijas eksistencei. Jā, tad latvieši pasaka savu vārdu. Negribu aizvainot nevienu normālu šeit dzīvojošu krievu. Man arī ir vairāki draugi krievi. Zina latviešu valodu, iet uz latviešu teātriem un pasākumiem, bet nav ko slēpt – šādu krievu ir maz. Patriotismu vai vismaz lojalitāti pret savu valsti Latviju slāpē tas, kas nāk no Krievijas medijiem, un tas, kas tiek kurināts vietējos krievu medijos. Tas ir nelabvēlīgs Latvijai un nekādi neaudzē lojālu noskaņojumu cittautiešu lokā. Nedomāju, ka latviešu mediju, politiķu rīcībā ir ievērojami daudz līdzekļu, lai izsistu kaut robu šajā noslēgtības mūrī.

 

Kas attiecas uz jauna referenduma draudiem, kārtējo reizi ir izgāzusies valdošā koalīcija. Vajadzēja nolemt, ka ir nemaināmi Satversmes panti, kas nosaka valsts pamatu un kas nav grozāmi ar referendumiem. “Vienotības” un Reformu partijas neizlēmības dēļ stāvam uz kārtējā bīstamā konfrontācijas sliekšņa.

 

Viņi nav izdarījuši nekādus secinājumus pēc mērķtiecīgi veiktajām pretlatviskajām akcijām, kas, pateicoties tautai, izgāzās 18. februārī.

– Kas tad lai notur šo nacionālo valsti? Agrāk biežāk, tagad retāk, bet grūtsirdības nospiesti lasītāji sūtīja vēstules uz redakciju – ek, atkal vajadzētu dibināt Tautas fronti! Vai tāda augšāmcelšanās iespējama?

– Kā mēdz teikt, divreiz vienā upē neiekāpsi. To nevarēs atkārtot – šo milzīgo nacionālo, emocionālo pacēlumu. Toreiz sapratām, ka dota varbūt vienīgā un pēdējā iespēja izrauties no PSRS ķetnām. Tāpēc ar visu sirdi, dvēseli un saprātu cilvēki pieķērās Tautas frontes idejai. Kur šodien ir tāds mērķis, kura dēļ vērts nostāties tik ciešās rindās “par” vai “pret”? Pret nemīlētu valdību? Tās vietā nāks cita, kas zina, vēl nemīlētāka, un valdības jau nav tālab, lai tās mīlētu. Jā, es gribētu redzēt Latvijas valdību patriotiskāku. Saeimu – patriotiskāku. Kolīdz Raivis Dzintars un Nacionālā apvienība ieminas, ka Latvijai jākļūst latviskākai, liela daļa “solīdās” parlamenta publikas metas virsū – ko jūs musināt tautu, ko musināt cilvēkus! Tomēr Raivis ar savu apvienību, kaut viņiem gadās pa kļūdai, pieder nedaudzajiem, kas uztur latviskas Latvijas un nacionālas valsts ideju dzīvu. Reformu partijai tā šķiet sveša, bet “Vienotībai” šī ideja noder savu vēlētāju pārliecināšanai, ka viņi tomēr pieskaitāmi nacionālajām partijām. Nu, vismaz ārēji lai tā šķiet. Tikmēr atcerēsimies “Vienotības” biedrus, kuri savulaik kategoriski iebilduši pret “Visu Latvijai” aicināšanu valdībā, jo “tie puiši tak briesmīgāki par fašistiem”. Pilnīgs absurds, ka cilvēku, kurš atzīst sevi par nacionāli un patriotu, sāk apsaukāt un nomētāt dubļiem!

– Tomēr reitingi nerāda Nacionālās apvienības iespaida pieaugumu. Viņu piekritēju skaits neaug augumā.

– Es jau teicu – maizei ar desu šodien ir lielāks svars nekā nacionālajām vērtībām.

 

Tā, protams, ir ačgārna piramīda, jo nacionāla valsts ir tā bāze, kur veidot labklājību un attīstību. Pašreizējo priekšstatu ļoti gudri izmanto Ušakovs Rīgā, kurš audzē reitingu, jo apsola ne vien desmaizi, bet dod arī zupas virtuvi un bezmaksas tramvaju. Un dod, protams, arī izpriecas – nemitīgos svētkus Rīgā. Bija diskotēka krieviem, būs arī latviešiem.

 

Bija pilsētas svētki un raibu raibie karnevāli, bet visus nacionālos spēkus viņš sit pušu ar Jāņiem Rīgā! Viņš vairo savu elektorātu, un esmu diezgan pārliecināta, ka viņš nākamajās pašvaldību vēlēšanās atkal vinnēs.

– Jā, tad vēl par svētkiem. Būs LTF 25 gadi, tuvojas arī valsts simt gadi.

– Katros valsts svētkos ar skumjām domāju, ka Latvijā atjaunotās brīvvalsts laikā nav uzņemts neviens seriāls par šīs valsts vēsturi un likteņgaitām. Nav skaudru mākslas filmu par deportācijām. Nav mākslinieciski augstvērtīgi atspoguļoti daudzi svarīgie notikumi šo simt gadu laikā. Lai arī filmu kritiķiem un vēsturniekiem ir ko kritizēt, bet nav noliedzams, ka Andrejs Ēķis radījis divas filmas, kas aizrāva un pacilāja skatītāju tūkstošus, – “Baiga vasara” un “Rīgas sargi”. Tas ir ļoti svarīgi, ka uz kino gāja tauta un skatījās jaunieši. Taču citām būtiskām tēmām nav valsts pasūtījuma, nav pamata, lai kas vērtīgs notiktu un rastos. Iespējams, ka tuvojošās jubilejas dēļ ir vērts izdarīt attiecīgus secinājumus un rīkoties, lai uzņemtu saturīgas lielfilmas. Mūsu vēsturē ir tik daudz kolosālu filmējamu pieturas punktu un tik daudz latviešu personību, ko vērts izrādīt uz ekrāna.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+