Latvijā
Kriminālziņas

Vergu laiki Latvijā? Cietušajai – “iemācītās bezpalīdzības” sindroms0

Foto: LETA/Ieva Čīka

Trešdien Vidzemes rajona tiesa Cēsīs turpināja skatīt lietu, kurā apsūdzēts Dainis Gipters par divu cilvēku turēšanu kalpībā Cēsu novada Vaives pagasta fermā “Mežmaļi”.

Par notikušo rakstījām publikācijās “Vergu laiki Latvijā?” 2. un 16. aprīļa “LA”.

Apsūdzība uzrādīta pēc Krimināllikuma 154. panta – par cilvēktirdzniecību, kas ir plašs jēdziens un ar ko saprot arī ekspluatāciju, izmantošanu, lietojot draudus un personas atkarību, bezpalīdzību, ievainojamību, pakļaušanos.

Atgādināsim, ka policija un prokuratūra uzskata, ka ekspluatācijas nolūkos 2016. un 2017. gadā kalpībā turēti divi slaucēji – tolaik 60 gadus vecais Gunārs un tikpat vecā Agrita.

Gunāram bijušas ierādītas dzīvošanai nepiemērotas telpas, vairākas nedēļas strādājis bez atlīdzības. Ne mazāk kā divas nedēļas vīrieša vienīgais iztikas avots bijis piens un kaimiņu nestā pārtika. Gunārs gan tiesā atzina, ka gluži ar varu neesot turēts, varējis doties projām, ko vēlāk arī izdarījis.

Līdzīgā situācijā nokļuva arī Agrita, kura fermā ieradusies 2016. gada decembrī. Viņai solīts maksāt 15 eiro dienā uz rokas. Taču par darbu līdz 2017. gada aprīlim Gipters viņai samaksājis 50 eiro, reizi divās nedēļās vedis pārtiku. Apsūdzētais savu vainu neatzīst.

Apsūdzībai piekrīt arī cietušie un Giptera mātesbrālis Modris Zukulis, kurš apsūdzētajam bija iznomājis fermu ar lopiem. Savukārt pats Gipters un viņa māte, kas palīdzējusi dēlam saimniekot, noliedz sliktu izturēšanos pret slaucējiem, kuri bijuši slimi un nespējīgi pienācīgi veikt savus pienākumus. Nav bijis kas strādā, tāpēc saimnieks viņus pacietis, esot samaksājis visu līgto, pat žēlojis, vedis zāles un pārtiku.

Ar varu nav turējis: gan viens, gan otrs jebkurā brīdī varējis doties projām.

Nespēja sevi aizstāvēt

Trešdien tiesā pratināja klīnisko psiholoģi Intu Podžiunasu, kura biedrības “Patvērums “Drošā māja”” uzdevumā veica Agritas izpēti, lai saprastu, kā veikt viņas rehabilitāciju, sniegtu atzinumu gan biedrībai, gan Valsts policijai. Psiholoģei bija jānosaka Agritas psiholoģiskais stāvoklis, raksturs un kognitīvās spējas (informācijas apstrāde, uzmanība, uztvere, zināšanas, atmiņa, valoda, domāšana, problēmu risināšana, radošums, lēmumu pieņemšana, intelekts). Pētījumi veikti saskaņā ar atzītiem testiem, kuru rezultātus neietekmēja procesā iegūtā informācija par notikušo. Tāpat testi norādot, ka slaucēja nemelo un nesagroza faktus.

Testu rezultāti norādot, ka Agrita piedzīvojusi psihiskas un fiziskas ciešanas, to sekas ir posttraumatiskā stresa sindroms, kas radījis ļoti augstu psiholoģisko ievainojamību, nespēju sevi aizstāvēt pret manipulācijām un izmantošanu.

Agritai ir grūtības komunicēt, zemas kognitīvās prasmes, nespēja novērtēt problēmas, naivs pasaules uzskats.

Tāpat psiholoģe atklālusi, ka viņai ir zems stresa izturības līmenis, kas norāda: pat maza iemesla dēļ Agrita var reaģēt ļoti emocionāli. Tas raksturīgs cilvēkiem, kas ilgstoši pacietuši negatīvu pieredzi.

Domāšana kā bērnam

Psiholoģe secinājusi, ka sieviete var strādāt vienkāršus darbus un uzturēt attiecības, bet risku izvērtēšana un domāšanas līmenis viņai ir kā 9–12 gadus vecam bērnam. Atmiņa gan Agritai ir kā pieaugušam cilvēkam. Zina savas tiesības, bet nespēj tās realizēt. Analizēšana un sintezēšana kā domāšanas augstākā funkcijas sievietei nav pieejamas. Tāpēc arī izdomāt stāstus, kas nav notikuši, Agrita nevarēja.

Viņa ir cilvēks, kas stresa situācijās nespēj sevi aizstāvēt, tiesā teica psiholoģe.

Agritas līdzjūtību pret fermas lopiem I. Podžiunasa vērtē kā psiholoģisku aizsardzību – projekciju jeb savu ciešanu piedēvēšanu citiem, kas šajā gadījumā ir saistīts ar posttraumatiskā stresa sindromu.

Saistītie raksti

Uz tiesneša Laura Šņepsta jautājumu, kāpēc tad Agrita negāja projām no fermas vai nelūdza palīdzību, psiholoģe atbildēja: “No faktu viedokļa tās ir loģisks jautājums. Diemžēl augstā ievainojamība un traumatiskā pieredze ir pamatā psiholoģiskai atkarībai un bezpalīdzības sajūtai, kas paralizē spējas loģiski izvērtēt situāciju un izvairīšanos no problēmām.” Tā ir tā saucamā “iemācītā bezpalīdzība”, kas raksturo tādu stāvokli, kad persona nerīkojas atbilstoši savām interesēm, jo pirms tam iegūtā pieredze neļauj ticēt savām spējām un saskatīt saikni starp savu rīcību un tās sekām, pēc tiesas sēdes man sacīja I. Podžiunasa.

Psiholoģe uzskata, ka sievietei vēl nepieciešamas psiholoģiskas konsultācijas un tālāka ārstēšana. Agrita šobrīd strādā veco ļaužu pansionātā un nākamgad grasās doties pensijā.

Tiesvedība turpināsies 17. jūnijā ar liecinieku pratināšanu.

LA.lv