Vērtē 36,6 °C lasītājs 0
Kristina Sabaļauskaite. Silva Rerum I, II. Zvaigzne ABC
“Mākslas vēstures doktore Kristina Sabaļauskaite dzīvo un strādā Londonā, bet vienlaikus ir gan lielākā lietuviešu laikraksta Lietuvos Rytas korespondente, gan mūsu kaimiņzemes literatūras spožākā zvaigzne. Grāmatas Silva Rerum žilbinošie panākumi tiešām ir apliecinājums neparastam talantam,” izlasījusi romānu, apgalvo juriste Iveta Pelše.
“Latīņu valodā Silva rerum nozīmē – lietu mežs. XVI līdz XVIII gadsimta Lietuvā bajāru dzimtās bija tradīcija no paaudzes paaudzē nodot grāmatu, kurā ierakstīts svarīgākais, kas noticis ar ģimenes locekļiem: kāzas, kristības, bēres, pie šiem notikumiem piederīgas apsveikuma runas, dažādas pārdomas un prātulas.
Romāns sākas ar kādas lietuviešu bajāru ģimenes – Jona Motiejus un Elžbietas Norvaišas – bēgšanu no kazaku postītās Viļņas. Abi ir gana stipri, lai uzsāktu jaunu dzīvi Milkantu muižā. Ierīkojot tur sapņu dārzu, viņi atrod savu mīlestību.
Brīnišķīgi veidotais smeldzes, kaisles un maiguma stāsts kļūst par romāna pirmās daļas notikumu galveno asi. Tomēr drīz līdzeno plūdumu sabango Norvaišu bērnu samezglotā dzīve. Uršule izvēlas kļūt par svēto, taču, sastopot nepazīstama jaunekļa kaislīgo skatienu, saprot, ka kļūt par Kristus līgavu nav viņas īstais aicinājums. Dēls Kazimiers izstudē tieslietas, bet tā arī nespēj atrast dzīvē savu vietu. Mīla kā ass zobens caurdur Uršules vīra Jona Kirdējus Bironta sirdi…
Romāna otrās daļas darbība notiek laikā no 1707. līdz 1710. gadam, kad Lietuvā valda karš, mēris un bads, spieto zviedru un krievu karavīri, jūdu ārsti, spītīgi žemaiši un ironiski viļņieši. Lietu mežs ļauj tālāk izsekot jau iepazīto varoņu – Kazimiera dēla rotmistra Jona Izidora Norvaišas un viņa sievas Onas Kotrīnas Norvaišienes, Uršules Birontienes un viņas vīra Jona Kirdējus Bironta likteņiem. Traģiskiem, baisiem, cildeniem. Un, sirdij sažņaudzoties, bieži liek jautāt, vai tas ir varenā Dieva vai varbūt tomēr sātana plāns, ja kas tāds var notikt? Nevar būt, ka tā ir tikai akla nejaušība.
Grāmata, vienlaikus gan smeldzīgi skaista, gan satriecoši skarba un skaudra, nebeidz pārsteigt arī ar savu bagātīgo un sulīgo valodu. Uzrunā tā, ka gribas izrakstīt ne tikai teikumus, kuros atainota gliemežu ēšanas bauda, bet arī tos, kas rāda pārmetumus Dievam vai plosošās šaubas par pēcnāves dzīves eksistenci. Teikumus, kuros deg jauna vīrieša alkas pēc sievietes.
Man Silva Rerum bija kā spirdzinošs vēsa ūdens malks. Kaut kas ļoti konkrēts, īsts un pamatīgs, bet vienlaikus smalks, trausls un netverams.”
