Latvijā
Pasaulē

Vēsturnieks: Krievija neuzņemas atbildību par pagātni 16


Vēsturnieks Timotijs Snaiders secina, ka Krievija arī tagad mēģina darīt to pašu, ko Molotova–Ribentropa pakta laikā. Proti, toreiz pakta galvenā ideja bija pagriezt nacistisko Vāciju pret Lielbritāniju un Franciju, sagraut Eiropas kārtību. Arī šodien Krievija mēģina sašķelt ES, atbalstot labējos radikāļus, separātistus, populistus – visus, kas ir pret Eiropas integrāciju.
Vēsturnieks Timotijs Snaiders secina, ka Krievija arī tagad mēģina darīt to pašu, ko Molotova–Ribentropa pakta laikā. Proti, toreiz pakta galvenā ideja bija pagriezt nacistisko Vāciju pret Lielbritāniju un Franciju, sagraut Eiropas kārtību. Arī šodien Krievija mēģina sašķelt ES, atbalstot labējos radikāļus, separātistus, populistus – visus, kas ir pret Eiropas integrāciju.
Foto – EP ETP grupes preses dienests

“Mūsdienu Krievijas mērķi un argumenti atgādina PSRS 1939. gadā izmantotos,” Eiropas Parlamentā (EP) Briselē 6. maijā sarīkotajā konferencē “Karš un miers” aizrādīja pazīstamais amerikāņu vēsturnieks Timotijs Snaiders. Viņa uzstāšanās pasākumā izraisīja lielu interesi un konferences gaita apliecināja, ka eiropieši kaut pamazām, tomēr sāk apzināties briesmas, kādas tiem nāk no Vladimira Putina Krievijas.

“Karš un miers” bija pieskaņots 70. gadadienai kopš sabiedroto uzvaras pār nacistisko Vāciju. Pēc Eiroparlamenta deputātes Sandras Kalnietes iniciatīvas organizētās konferences sarīkošanā sadarbojās EP Eiropas Tautas partiju grupa, Vilfrīda Martensa Eiropas studiju centrs, kā arī Konrāda Adenauera fonds, kura priekšgalā šobrīd atrodas agrākais EP prezidents Hanss Gerts Peterings. Pasākumā savus viedokļus izteica vairāki Rietumos augsti vērtēti eksperti, piemēram, franču vēsturniece Fransuāza Toma un Krievijas vēsturnieks un politologs Andrejs Zubovs, tomēr publika visvairāk gaidīja ASV Jeila universitātes profesoru Timotiju Snaideru, grāmatas “Asinszemes” autoru.


Līdzības ar 1939. gadu

Snaiders vērsa uzmanību uz pretrunām šābrīža Maskavas varas attieksmē pret Otrā pasaules kara notikumiem, uz vēsturiskajām paralēlēm, kādas velkamas starp Staļina un Vladimira Putina politiku. Vēsturnieks atzīmēja, ka neapšauba PSRS izšķirošo ieguldījumu nacistiskās Vācijas sagrāvē, taču saprot arī tos, kuri uzskata, ka Rietumu politiķu līdzdalība 9. maija parādē Maskavā ir nepieņemama. Daudziem eiropiešiem īpaši neērta šī parāde kļuvusi Ukrainas kara kontekstā, jo Sarkanajā laukumā droši vien soļos arī tie karavīri, kas saņēmuši kaujas apbalvojumus par piedalīšanos uzbrukumā Ukrainai. Snaiders atgādināja, ka Krievija, tāpat kā Ķīna, pieder sabiedrībām, kam ārkārtīgi svarīgs ir nācijas “militārā lepnuma” faktors. 9. maijā tas izpaužas ne vien kā Uzvaras dienas atzīmēšana, bet arī kā militārā spēka un jaunāko bruņojuma paraugu demonstrējumi. “Piemēram, pretaviācijas raķešsistēma “Buk”, ar kuru 2014. gada 17. jūlijā notrieca “Malaysia Airlines” lidmašīnu Ukrainā. Tagad tā brauks pa Sarkano laukumu, un ikviens, kurš to skatīs, redzēs ieroču sistēmu, ar kuru notriekta civilā lidmašīna.” Tomēr visnepatīkamākā Rietumu sabiedrībai ir Krievijas metode izmantot 1945. gadu, lai attaisnotu 2015. gada karu Ukrainā. Maskava daudzējādā ziņā rīkojas gluži tāpat, kā Otrā pasaules kara sākumā PSRS rīkojās pret Poliju. Tiek pasludināts, ka 1994. gada Budapeštas līgums, kas garantēja Ukrainas neatkarību, vairs nav spēkā, jo pēc “Maidana” Ukrainā it kā vairs nav likumīgās varas. Tādu pašu argumentu 1939. gada septembrī lietoja PSRS, lai iebruktu Austrumpolijā – ka Polijas valsts vairs nepastāv, tātad “mēs neiebrūkam valstī, jo tādas valsts vairs nav”.

“Etniskā un lingvistiskā attaisnošanās, ko Krievija izmantoja Ukrainā, ir tāda pati kā 1939. gadā. Kad sarkanā armija pārgāja Polijas robežu, tika paziņots, ka “mēs aizsargājam brāļu tautas, krieviski runājošos”,” atgādināja amerikāņu vēsturnieks. Ne mazāk zīmīgs gan Snaidera, gan citu diskusijas dalībnieku skatījumā bija fakts, ka pagājušajā gadā Putins savā runā vēstures pasniedzējiem un skolotājiem reabilitēja 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa paktu, nosaucot to par “iespējams, labu ideju”. “Kā jūs varat pieminēt uzvaru pār nacistisko Vāciju un tajā pašā laikā atbalstīt domu, ka esat bijis tās sabiedrotais? Baltijas valstīm un Polijai ir pilnīgi skaidrs, ko nozīmē reabilitēt Molotova–Ribentropa paktu. Tas nozīmē reabilitēt Otrā pasaules kara sākšanu, tas nozīmē reabilitēt Austrumpolijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas aneksiju, reabilitēt ap pusmiljona šo zemju iedzīvotāju deportāciju uz gulagu, reabilitēt Polijas pilsoņu slaktiņu Katiņā,” uzsvēra “Asinszemju” autors. Paradoksāli, bet PSRS pat laikā no 1939. līdz 1941. gadam skaitās “antifašistiska”, kaut patiesībā bija nacistiskās Vācijas, padomju tradīcijā sauktas par fašistisku, sabiedrotā.


“Nevainīgie” krievi

Snaiders norādīja uz dīvainībām mūsdienu Krievijas koncepcijā par Otro pasaules karu. Piemēram, daudznacionālā PSRS armija tiek attēlota kā Krievijas vai krievu armiju, taču “vienīgā armija, kuru Otrajā pasaules karā varēja saukt par krievu armiju, patiesībā karoja Vācijas pusē”. Vēl viena problēma, kas rodas, runājot par Krievijas piemiņas politiku, – Otrajam pasaules karam sākoties, PSRS bija nacistiskās Vācijas sabiedrotais, karam beidzoties – jau Rietumu sabiedroto pusē. Arī jēdziena “Lielais Tēvijas karš” lietošanai PSRS un Krievijā ir sava nozīme, jo tā Otrais pasaules karš tiek ierobežots tikai ar Eiropu, noraidot faktu, ka ASV un sabiedrotie tajā pašā laikā izcīnīja karu pret Japānu Klusajā okeānā. “Mūsdienu Krievijas ģeopolitiskās domāšanas kontekstā tas ir ļoti svarīgi, un to nedrīkst aizmirst. Krievija it kā izslēdz ASV no kara; tā nepiemin, ka tad, kad sākās sarkanās armijas veiksmīgais uzbrukums Austrum­eiropā, tika izmantoti amerikāņu džipi un kravas automašīnas.” Maskavai ir pilnīgi nepieņemama doma, ka “amerikāņu tehnoloģijas palīdzēja PSRS uzvarēt Otrajā pasaules karā”. Tāpēc varam būt pilnīgi droši, ka 9. maija parādē amerikāņu tehnika nekad netiks godināta.

Kamēr Eiropas sabiedrībā ar žurnālistu, vēsturnieku un nevalstisko organizāciju palīdzību notiek kritiskas un atbildīgas diskusijas par kara notikumiem Eiropā, arī par neērtiem jautājumiem, Krievijā tiesības pateikt, kas ir vēsturiski patiesi un kas ne, uzņēmies valsts prezidents un vēstures izpētē toni nosaka valsts iestādes. “Krievijas valdība lieto jēdzienu “vēstures falsifikācijas”, lai apspiestu tās viedoklim pretējas idejas sabiedrības diskusijās,” sacīja Snaiders. Netiek, piemēram, diskutēts, kāda ietekme uz 1941. gada vasaras kara sākuma gaitu bija 1937. – 1939. gada staļiniskajām represijām vai kāpēc Staļins tik stūrgalvīgi ignorēja daudzos brīdinājumus par vācu gatavoto uzbrukumu. Bet, ja nav kritisku diskusiju, nerodas arī doma par atbildību par savu rīcību. “Ja jūs uzlūkojat vēsturi kā savu nacionālu, jums jāsāk ar atbildību,” akcentēja Timotijs Snaiders, piebilstot, ka pats gan neuzskata vēsturi par kaut ko nacionālu. Kā holokausta pētnieku viņu uzmanīgu darījusi Krievijas vairīšanās no jebkādas atbildības par holokaustu. “Padomju pilsoņi masveidā piedalījās holokaustā PSRS teritorijā. Ebreju nošaušana notika ar padomju pilsoņu masveida līdzdalību. Krievi neizturējās citādāk kā daudzas citas tautas no Padomju Savienības. Arī krievu apsargi bija Treblinkas un Sobiboras koncentrācijas nometnēs. Krievu policisti piedalījās holokaustā Baltkrievijā un Latvijā. Krievi denuncēja savus kaimiņus un ievācās ebreju mājās. Krievi nerīkojās citādāk kā citu tautību padomju pilsoņi. Viņi rīkojās gluži tāpat kā visi eiropieši. Tas, kas ir neparasti mūsdienu Krievijas gadījumā, ir ka atbildību tā nevis uzņemas, bet eksportē. Un tas ir kas tāds, kā Eiropas valstīs nav.” Krievijas propaganda visu atbildību par ebreju nogalināšanu uzveļ atsevišķām etniskām grupām. Tā ir ideja, ka holokaustā PSRS vainojami igauņi, latvieši, lietuvieši un nu arī ukraiņi, lai gan nav pamata uzskatīt šo tautu atbildību par kaut kādā veidā atšķirīgu no tās, kāda jāuzņemas arī krieviem.

Snaiders šajā sakarā uzsvēra ļoti svarīgu apstākli – brīdī, kad tiek eksportēta atbildība, var attaisnot agresiju pret kaimiņiem, jo tie taču rīkojušies slikti Otrā pasaules kara laikā, tātad pelnījuši uzbrukumu. Tomēr vienlaikus atbildības eksporta politika atstās negatīvas sekas pašā Krievijā. Ja vārdu “fašists” izmanto iedomātu, ārējo ļaundaru apzīmēšanai, tas devalvē šo jēdzienu krievu valodā un reizē apgrūtina fašisma pazīmju identificēšanu pašā “antifašistiskajā” Krievijā. “Neuzskatu Krieviju par fašistisku, protams, tas tā nav, taču daži fašisma tradīcijai raksturīgi aspekti Krievijā kļūst pamanāmi,” piebilda vēsturnieks. Šie aspekti ir vēlme pēc militārām parādēm, viena līdera izcelšana, apsēstība ar homoseksualitātes apkarošanu, balstīšanās ārpolitikā uz savu tautiešu tiesību aizstāvību, starptautisko normu noraidīšana.


Tas nav šahs

Saistītie raksti

Timotija Snaidera priekšlasījums raisīja citos konferences dalībniekos diskusiju, kuras laikā izskanēja pretrunīgi viedokļi, ko sagaidīt no Vladimira Putina un vai Krievijas tauta šobrīd patiešām tiek gatavota karam. Vairākkārt atklāti izskanēja doma, ka Eiropai jāgatavojas sevi aizsargāt, ja tā vēlas mieru. Krievu vēsturnieks un Putina kritiķis Zubovs atzina, ka patlaban patiešām notiekot pārmaiņu ieviešana krievu tautas mentalitātē – agrāk tautas pamatmotīvs bija “lai tikai nebūtu kara”, bet tagad propaganda jaunatnei cenšas karu pasniegt romantizēti. Tomēr Zubovs apšaubīja, vai Putins Eiropas gadījumā ietu tālāk par šantāžu ar kodolieročiem.

Krievijā strādājušais Vācijas žurnālists Boriss Raitšusters turpretī pārmeta Rietumiem, ka tie pilnīgi veltīgi iedomājoties, ka Putins politiku spēlē kā šahu. Rietumnieki prāto, kādu gājienu viņš izdarīs nākamo, taču “Putins nespēlē šahu, viņš spēlē “čapajevu” ar šaha figūrām un iebelzīs jums ar tām pa galvu”.

LA.lv