Mobilā versija
Brīdinājums +4.8°C
Elīna, Drosma, Drosmis
Ceturtdiena, 19. oktobris, 2017
28. decembris, 2016
Drukāt

Vien svēta cerība un latvieša spītība (11)

Foto no A. Silgaiļa grāmatas "Latviešu leģions" (2006)Foto no A. Silgaiļa grāmatas "Latviešu leģions" (2006)

Sašauts padomju tanks T-34 Lestenes apkārtnē. 1945. gada janvāris.

Kurzeme Vācijas un PSRS kara plānos
Ziemassvētku kaujas Kurzemē bija cīņas, kādas sava sīvuma, izšautās munīcijas daudzuma, uzbrukumā raidīto sarkanarmiešu un abās pusēs kritušo karavīru skaita ziņā Latvijas zeme pārdzīvoja pirmoreiz. Izcilu varonību frontes smagumpunktā pie Lestenes izrādīja latviešu leģiona 19. divīzija, kas līdzās 30 vācu divīzijām un citām mazākām vienībām piedalījās Kurzemes aizstāvēšanā.

PSRS sarkanajai armijai izdevās ieņemt dažus desmitus kvadrātkilometru lielu teritoriju, tomēr tā nesasniedza savu galveno uzbrukuma mērķi – frontes pārraušanu un Kurzemes sašķelšanu daļās, izlaužoties līdz jūrai. Kaut gan šīs cīņas beidzās ar Vācijas armiju grupas “Ziemeļi” (“Nord”) uzvaru, arī vācu karaspēka vienības cieta lielus zaudējumus. 1944. gada Ziemassvētku kauju laukos palika 1500 latviešu leģionāru, kuri, cīnoties uz savas zemes un par savu dzimteni, darīja visu, lai apturētu pretinieku un novērstu PSRS pēdējās vēl neiekarotās Latvijas teritorijas nonākšanu atkārtotas padomju okupācijas varā.

Kurzemes fronte izveidojās 1944. gada rudenī, kad sarkanā armija 10. oktobrī izlauzās līdz Klaipēdai, bet 13. oktobrī sasniedza Rīgu, pārtraucot vācu karaspēka sakarus ar Vāciju. Armiju grupā “Ziemeļi” (no 1945. gada 15. janvāra – “Kurzeme”/”Kurland) ietilpa 16. un 18. armija ar 32 divīzijām un 500 000 (vēlāk – 300 000) karavīriem, bet padomju puses rīcībā bija 1. un 2. Baltijas frontes karaspēks, kas raidīja cīņās līdz 80 – 100 divīzijām ar vairāk nekā 450 000 karavīriem. Josifa Staļina un sarkanās armijas virspavēlniecības kara mērķi 1944. gada rudenī paredzēja “Padomju Savienības teritorijas iztīrīšanu no iebrucējiem, t. sk. ienaidnieka Baltijas karspēka nogriešanu no Austrumprūsijas, tā sašķelšanu ar sekojošu iznīcināšanu”. Vācijas armijas augstākā virspavēlniecība un armiju grupas “Ziemeļi” vadība ieņēma operatīvi taktisku nostāju un nepārtraukti pieprasīja atvilkt karaspēka no Kurzemes un iesaistīt tiešā Vācijas teritorijas aizstāvēšanā, bet pats Ādolfs Hitlers sekoja stratēģiskiem apsvērumiem un vadījās pēc principa “ofensīva vai bojāeja”. Lielvācijas vadonis cerēja gūt panākumus Ardēnu ofensīvā Rietumu frontē 1944. gada decembrī un vēlējās Kurzemi izmantot kā militāru placdarmu jaunam uzbrukumam pret PSRS. Arī SS reihsfīrera Heinriha Himlera nākotnes plānos Kurzemei bija īpaša nozīme gadījumā, ja izdotos panākt separātu mieru starp Vāciju un Rietumu sabiedrotajiem.

1944. gada oktobrī Kurzemes fronte stiepās līnijā: Jūrmalciems–Bārta–Zvārde–Maisukrogs–Viksele–Klapkalnciems. Sākotnēji padomju 1. un 2. Baltijas frontei bija dots uzdevums iznīcināt armiju grupu “Ziemeļi”. Galvenie uzbrukumu virzieni 1. Baltijas frontei bija Liepāja, bet 2. Baltijas frontei – Saldus. Šīs operācijas cieta pilnīgu neveiksmi, tāpēc sarkanās armijas virspavēlniecība nolēma atvilkt no Kurzemes lielu skaitu karaspēka vienību un turpmāk īstenot uzbrukuma operācijas, lai nepieļautu pretinieka spēku evakuāciju uz Vāciju. 1945. gada sākumā, neskatoties uz sarkanās armijas aktīvo darbību, Vācija no Kurzemes evakuēja vairāk nekā desmit (t. sk. divas tanku) divīzijas. 16. februārī padomju 2. Baltijas fronte atsāka aktīvas uzbrukuma operācijas. Nepārtraukta karadarbība notika līdz pat 1945. gada aprīļa sākumam, kad fronte nostabilizējās līnijā Jūrmalciems–Priekule–Pampāļi–Saldus–Grenči–Radziņciems–Klapkalnciems. Abas karojošās puses turpināja gatavoties nākamajām kaujām, tomēr pēc nacionālsociālistiskās Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā aktīva karadarbība Kurzemē vairs neatsākās. Kurzemes sešu lielkauju laikā krita ap 30 000 – 40 000 vācu un vairāk nekā 90 000 padomju karavīru.

Pievienot komentāru

Komentāri (11)

  1. PAREIZA VESTURES STUNDA

  2. Vai tas tā bija vērts?

  3. <atmiņa
    Ja pieprasīta ir antikomunisma un rusofobijas tēma, tad pat M.Vanagas 40 gadus (1957-1997) mūža periods Latvijā neliekas interesants režisoram Kairišam. Kā tādās reizēs izsakās – par padomju periodu nestāstīt vai stāstīt tikai par nejēdzībām. Tagad jāpievēršas Rietumiem un jāslavē Rietumu vērtības:
    "…režisors iecerējis šogad pabeigto un pirmizrādi piedzīvojušo spēlfilmu "Melānijas hronika" kā diptihu. Otro daļu Kairišs iecerējis kā stāstu par tiem latviešiem, kuri pārdzīvojuši Baigo gadu un Otrā pasaules kara laikā devušies trimdā rietumu virzienā." lsm.lv, 27.12.2016.

  4. Vai kāds nav apkopojis ziņas par pēdējo 19. divīzijas pulku, bataljonu un rotu komandieriem un viņu likteņiem. Apkārt cirkulē tikai tā paša Bangerska un citu savlaicīgi uz Vāciju aizmukušo atmiņas, bet kas tad bija tie pēdējie komandieri, kas kopā ar saviem kareivjiem nonāca krievu nagos? Par to tādu pārskatāmu ziņu neesmu atradis.

  5. Patreizējie latvieši ir mīksti gļēvi kārkli kuru pieprasītākā garīgā barība ir seriāls ugunsgrēks .Šo gļēvo masu masu pārvalda kampēji,grābēji un tautas apmuļķotāji. Augšas prot tikai bezgalīgi muldēt ,ko sauc par diskutēšanu .20 gadus muldam jeb ,,diskutējam ,, par VID ,KNAB, izglītību ,medicīnu ,brūkošiem ceļiem , tiltiem,tautiešu repatriāciju… bet praksē nekas nenotiek. Cerības nepiepildās ,cerība ir muļķa mierinājums.Arī spītība rada tikai bezizeju un tā ir prāta aprobežotība.
    Lai nepieļautu tik ierautiem par lielgabala gaļu lielvaru savtīgās spēlēs vajadzīgs prāts un savstarpēja solidaritāte. Prāts mums nav vajadzīgs ,jo Egils Levits nekļuva prezidents.Partijas ar cēliem nosaukumiem:tautas partija,jaunais laiks,vienotība izrādījās tikai tukša skaņa.

  6. Kas nu bijis, tas bijis, bet ko darīsim tālāk…? Tas hibrīdkarš jau ir tikai sācies! Ja nelikvidēsim okupācijas sekas, tad būs jāpaceļ “baltais karogs” … tā “demokrātiski” un bez neviena šāviena.

  7. Atcerēsimies kolaboracionista R.Bangerska rīcību 1944.g., kad Kureļa kaujas grupa uzsāka cīņu par Latvijas atbrīvošanu! Neaizmirsīsim latviešu SS tiesnešu J.Palkavnieka un Graudiņa nodevīgo rīcību un latviešu virsnieku atbildes nacistiem:
    “Vēsture jūs pašus tiesās un sodīs !” Jānis Gregors, virsleitnants.
    “Izbeidziet šo ākstīšanos! Jums nav tiesību mūs tiesāt, un mēs negaidām jūsu žēlastību.” P.Liepiņš, pulkvedis.
    sk. vairāk “Kurelieši un kolaboracionisti” (LA, 05.05.1995.)

  8. Mūžīga slava latvju karavīru drosmei un Dzimtenes mīlestībai!
    Latvieši savu karu nezaudēja – padevās friču generāłi!
    Miers jūsu dvēselēm! Vēl viss nav zaudēts!

Draugiem Facebook Twitter Google+