Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
26. aprīlis, 2013
Drukāt

Vija Beinerte: Ģeniāli ir domāt ar sirdi

Foto no personīgā arhīvaFoto no personīgā arhīva

Ir cilvēki – bākas. Viņi vienkārši ir. Ir un izstaro gaismu. Rāda virzienu. Rada drošības sajūtu. Ikreiz, kad kāds no viņiem pārceļas pāri laika jūrai mūžībā, mēs klusībā saskatāmies: kā dzīvosim tālāk? Tā bija, kad aizgāja Ojārs, vēlāk Vizma un Māris, pavisam nesen – vēl arī Imants.

Un tad mana redaktore ieminējās: kā būtu, ja tu papētītu, kā rodas ģēniji. Pirmajā brīdī apmulsu. Visupirms tādēļ, ka nekad tā īsti neesmu izpratusi šā vārda jēgu. Un vēl arī tādēļ, ka uzreiz prātā atausa epizode, ko man bija stāstījusi Ludmila Azarova. Reiz Zilo ezeru zemes dēls Jeronīms Stulpāns, ieraugot Ojāru, tas ir, dzejnieku Ojāru Vācieti, savā nepārspējamā akcentā esot iesaucies: Re, kur nāk latviešu “gēnijs”! Uz ko Ojārs, ne mirkli nevilcinoties, bija atbildējis: Ja tu vēlreiz teiksi man “gēnijs”, es paņemšu “kiegeli” un gāzīšu tev pa “kirbi”.

Tomēr uzdevums bija man dots, un es ķēros pie darba. Līdz vienā brīdī atklāju, ka manas domas ir novirzījušās no sākotnējā temata – it kā topošais raksts būtu paņēmis mani pie rokas un vestu sev līdzi, turklāt tik droši un neatlaidīgi, ka es nudien nespēju un arī negribēju tam pretoties. Tā tapa raksts “Durvis uz nezināmo”, kurā esmu mēģinājusi pietuvoties izpratnei par to, kā dzimst pārlaicīga dzeja un mūzika, kā rodas ikdienas prātam grūti aptverami zinātnes atklājumi. Raksta kvintesenci varam ietvert vienā teikumā: atskārtas vai atklāsmes brīžos mēs domājam nevis ar prātu, bet sirdi.

Tomēr, lai arī rakstam ir pielikts punkts, ik pa brīdim domās es atgriežos pie tajā skartā temata. Bet varbūt temats vienkārši nelaiž mani vaļā? Lai vai kā, vakar vakarā dzirdēju vēl kādu atziņu, ar ko vēlos dalīties.

Ar savu labu draugu komponistu, mācītāju un tulkotāju Ingmaru Zemzari runājām par domāšanu ar sirdi. Un Ingmaram iešāvās prātā piemērs: mažora un minora skaņkārta ar savu harmonisko sistēmu ir veidojusies daudzu gadsimtu gaitā un vainagojusies ar cilvēces vislielākā ģēnija Baha daiļradi. Mažora un minora sistēma ir nesimetriska, prāta loģikai līdz galam nepakļāvīga. Īsi sakot, ar prātu to nebūtu bijis iespējams izgudrot. Savukārt 20. gadsimta komponisti ir radījuši dažādas mākslīgas, prāta loģikai pakļāvīgas skaņkārtas. Taču tie visi ir izrādījušies margināli, neveiksmīgi eksperimenti, jo loģiski konstruētas skaņkārtas neskan.

Es gan smejoties piebildu, ka skanēt jau skan, taču tik griezīgi, ka šādu skanējumu izturēt var tikai daži profesionāļi.

Un tad man bija jādomā vēl arī par to, kāpēc vidusskolu programmās tik dramatiski ir sarucis mūzikas un mākslas stundu skaits. Kāpēc mūsdienās tiek skolots prāts, nevis sirds? Gudrība bez mīlestības taču ir kā gaisma bez siltuma – tajā nav dzīvības. Kam vēl būtu jānotiek, lai mēs saprastu, ka pienācis laiks mācīties redzēt, dzirdēt un domāt ar sirdi?

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+