Mobilā versija
Brīdinājums +11.8°C
Agris, Agrita
Svētdiena, 24. septembris, 2017
12. septembris, 2017
Drukāt

Visi ceļi ved uz Romu (1)

luikenuteatris

Kad ieslēdzu datoru, lai izteiktu viedokli par izcilās igauņu rakstnieces Vivi Luikas (1946) autobiogrāfisko grāmatu “Ēnu teātris”, bija skaidrs, ka jēdziens “recenzija” šoreiz nebūs īsti vietā, jo rakstīšu par sajūtām, kas neatkāpās ne mirkli, lasot rakstnieces impresijas par Romā pieredzēto.

Latviešu lasītājiem jau ir bijusi iespēja iepazīties ar vairākām Vivi Luikas grāmatām (romāni “Septītais miera pavasaris”, “Vēstures skaistums”, dzejas izlase “No smaga prieka”, savdabīgs dialogs “Es esmu grāmata”), un jāteic, ka rakstnieces prozas iedvesmas avots ir viņas pašas dzīve. Arī romāna “Ēnu teātris” pamatā ir autobiogrāfisks vēstījums par Vivi Luikas – Igaunijas Republikas vēstnieka Jāka Jeerīta (romānā vienkārši JJ), kurš bijis vēstnieks arī Latvijā, sievas dzīves svētceļojumu pretim sena sapņa piepildījumam, t. i., dzīvei Romā. Autore prot pārsteigt: Romas iespaidi salikti kaleidoskopiski daudzšķautņaini – no sīkām ikdienas detaļām, kuras veido nejauši satikti cilvēki un viņu dzīvesstāsti vai arī pašas autores novērojumi, kas nebūt nav glaimojoši Romai (kas nereti apvīta stereotipiski jūsmīgiem iespaidiem), un paralēli dažādām, pat amizanti aprakstītām situācijām, no teksta strāvo Vivi Luikas attieksme, proti, rakstniece šo pilsētu izjūt līdz mielēm: “Roma bija mana dzimtā pilsēta. Nebūtu brīnums, ja visa līdzšinējā dzīve arī būtu dzīvota tikai tādēļ, lai kādu dienu divas vai trīs minūtes stāvētu Romā un šinīs divās vai trīs minūtēs saprastu, ka dzimstot esi dabūjis līdzi vienu bildi, kas attēlo tevi, savu īsto attēlu, un tev dzīves laikā šis attēls jāpiepilda ar sevi tā, lai visas kontūras sakristu.” (255. lpp.)

Ir teiciens, kas jau kļuvis par frazeoloģismu: “Visi ceļi ved uz Romu”, un autorei visi ceļi veda uz Romu kopš bērnības 49 gadu garumā, līdz 1998. gadā sapnis piepildījās. Ar katru dzīves situāciju, piemēram, kopš trīs gadu vecuma, kad viņa kā bērns ieraudzīja Kolizeja attēlu, un ar katru jaunatklātu valsti (Berlīne, Helsinki, Ņujorka, Rīga…) un to ļaudīm viņa spēra soli arvien tuvāk pilsētai, pēc kuras tiecās un ilgojās daudzus jo daudzus gadus. Ikvienam dzīvē ir sava sasniedzamā vai nesasniedzamā Roma, piemēram, Karlam Gustavam Jungam, kura citātu Vivi Luika lietojusi kā moto savai grāmatai, tā bija nesasniedzamā pilsēta: “[..] nodoms doties uz Romu tapa pilnīgi un galīgi aprakts – uz visiem laikiem.” (15. lpp.) Kam laimējās vēlmi piepildīt, tie atskārta, ka itāliešiem savukārt sveša un distancēšanās vērta šķiet Ziemeļeiropas daļa, par ko liecina arī autores novērojumi: “Ziemeļu barbarus otrpus Alpiem arvien joprojām uzskata par padumjiem muļļām, kam pat nepapūlas paskaidrot, kā lietas patiesībā notiek.” (59. lpp.) Šis nošķīrums ziemeļos no Alpiem un dienvidos no Alpiem jeb savējais / svešais it bieži ieskanas atraktīvi atainotajās epizodēs un rakstnieces sajūtās.

Grāmata ir atklāts stāstījums par mazas valsts vēstnieka un viņa sievas (īpaši sievas!) nepadošanos jebkurā dzīves piespēlētā situācijā – ēnu teātrī, vienalga, kurā pasaules pilsētā viņi būtu. Vēstnieks grūtības nedrīkst izrādīt, arī apstākli, kad rocība nebūt nav tik liela, kāda pienāktos šim statusam – piemēram, jau sākot no pieklājīga mitekļa sameklēšanas, kas pārvēršas gandrīz vai trillera cienīgā piedzīvojumā, un beidzot ar zobārsta, kurpnieka apmeklējumu un citām gluži cilvēcīgām rūpēm. Vivi Luikas stāstījums apliecina, ka vēstnieka sievai būt nav viegli, jo “[..] šīs grūtības nedrīkstēja kļūt redzamas. Jo Igaunijas Valsts diena bija skaista un Igaunijas Valstij nekur nebija dzīves rūpju. Igaunijas Valsts krekls bija labi izgludināts un smaids mirdzošs. Neviens nevarēja nojaust, kā naktīs vientulībā, trūkumā un nogurumā sitas Igaunijas Valsts sirds. Par norīto asaru rūgtumu kaut ko zināja vienīgi Igaunijas Valsts spilvens.” (42. lpp.)

Autores valoda ir viegla, plūstoša, pat vienkārša, brīžiem dzirksteļo humors, aprakstot to vai citu epizodi, taču teksta pievilcība un vilkme slēpjas tieši šai vienkāršībā, un to viennozīmīgi palīdz izjust Rūtas Karmas profesionālais tulkojums. Iespējams, ikviens lasītājs paņems no grāmatas sev tuvāko tematisko vai emocionālo stīgu, man tās ir vairākas, jo romānā kopumā ietverts grods cilvēcisks dziļums.

Pievienot komentāru

Cik bagātas ir ekrāna sejas?Britu sabiedriskā raidorganizācija atklājusi, cik maksā zvaigznēm. Latvijā konkrētas algas slēpj
Draugiem Facebook Twitter Google+