Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
7. maijs, 2012
Drukāt

Visi vēlas būt laimīgi. Sākam publicēt Ilzes Eņģeles romānu “Kāzu tiešraide”

engele2_ts_13

Lasot “Lata romāna” konkursam iesūtītos darbus, daži izcēlās īpaši. Arī “Kāzu tiešraide” – bija jūtams, ka autoram, kurš to iesūtījis, gan interesē cilvēka daba, gan arī ir izpratne par šovbiznesu. Bija aizraujoši lasīt, kā tiek izplānots šova sižets, piesaistīti reklāmdevēji, kā notiek dalībnieku atlase.

 

Un visu šovu kā sarkans pavediens caurvij šova līdzveidotājas Envijas pārdzīvojumi, starp dalībniekiem sastopot savu lielo mīlestību, kurš gatavs precēt citu… Šķita – rakstītājam jābūt kādam no televīzijas, kādam, kurš pats reiz piedalījies šova veidošanā. Tādēļ liels bija pārsteigums, kad “otrpus manuskriptam” atklājās lielas bankas darbiniece.

Par baņķieriem rodas gluži citāds iespaids, – saku Ilzei, kad tiekamies, un jautāju, kā viņa izlēmusi startēt literāros konkursos, turklāt uzreiz divos – “Zvaigznes ABC” un “Lauku Avīzes” izdevniecības izsludinātajā. Ilze atzīst: mākslinieciskas intereses bijušas vienmēr, “skolas laikā ar draudzeni pat sākām rakstīt romānu par Rundāles pils Zaļo dāmu”, taču, sākot studēt un tad strādāt vispirms mārketinga, tad finanšu jomā, māksla palikusi novārtā, arī literatūras patēriņš vairāk nosvēries par labu vieglai literatūrai: “Darba dzīves radītais sasprindzinājums ir ļoti liels. Sākumā patērēju tikai glancētos žurnālus, tad smieklīgos romānus, tādus kā “Bridžitas Džounsas dienasgrāmata”, “Sātans Pradas brunčos” un tamlīdzīgus. 2007. gadā gan ar draudzeni, ar kuru mums vienmēr risinās stundām garas telefona sarunas, reiz pasmējāmies, ka visu, ko sarunājam, varētu salikt grāmatā, sanāktu ļoti interesanti. Paspēlējāmies ar šo domu, pat sacerējām demo stāstiņu. Bet bija treknie gadi, mēs kā visi bijām aizrāvušās ar citām lietām, materiālām, – tobrīd jau cilvēki ļoti maz domāja par pašizpausmi. 2009. gada vasarā, kad vērtību sistēma sabiedrībā strauji mainījās, atceros, sēdēju Daugavas krastā, bija ļoti skaists, mierīgs, zeltains vasaras vakars. Lasīju kādu ļoti vienkāršu sacerējumu un domāju: tādu taču arī es varētu uzrakstīt! Un, ja reiz šādas grāmatas izdod un es tādu varētu uzrakstīt, tad man arī ir izredzes. Koelju no manis nesanāks, bet normālai melodrāmai pietiks. Tad sāku apzināti gatavoties – zināju, ka “Latvijas Avīze” rīko “Lata romāna” konkursu, sāku meklēt arī citus konkursus, jo zināju, ka gribu uzrakstīt grāmatu, nevis vienkārši blogot internetā.”

 

Ilze apzināti gatavojusies arī citādā ziņā: viņa skaidri saprata, ka vēlas uzrakstīt grāmatu, kas lasītājiem būtu interesanta, tādēļ īpaši domājusi par sižetu – lai tas būtu dinamisks, metodiski pārbaudījusi, vai visas detaļas izkārtotas loģiski, vai neatklāj kādu svarīgu detaļu pāragri, lai nezūd intriga.

 

“Iespējams, profesionālam rakstniekam tas nāk vieglāk, man pārbaudīšana atkal un atkal prasīja ļoti daudz laika un uzmanības,” saka Ilze.

 

Vide izdomāta, pārdzīvojumi īsti

Kad izsaku apbrīnu, ka cilvēkam, kura profesionālā darbība nav saistīta ar šovbiznesu, izdevies tā aizkulises attēlot tik ticami, Ilze parausta plecus: “Man ir laba iztēle, pietiekami liela pieredze, lai varētu modelēt attiecības, turklāt noteikti ļoti palīdzēja arī tas, ka visu apzinīgo darba dzīvi esmu strādājusi komercstruktūrās: domāju, ka pirkšana un pārdošana īpaši neatšķiras. Tieši tāpat, kā ir vienoti saskarsmes principi klientu apkalpošanā, tādi pastāv pasākumu plānošanā. Jo šovs ir prece, kas jāpārdod, lai ir labi reitingi, lai var piesaistīt reklāmdevējus. Domāju, ka šova veidotāji izskaitļo nepieciešamās sastāvdaļas – tieši tik ciniski.”

Tomēr Ilze steidzas piebilst: kaut arī neizprot seklu šovu uzplaukumu, gluži tāpat kā milzīgo interesi par mirkļa slavenībām un spēj to izskaidrot vienīgi ar vēlmi sabiedrību zombēt, lai cilvēki nedomātu patstāvīgi, pašus šovu dalībniekus viņa nebūt nekritizē: “Viņu pārdzīvojumi ir īsti. Romānu “Kāzu tiešraide” iedvesmoja līdzīgs šovs – skatījos un domāju, ka mēs gan redzam bildīti, bet nezinām, kas notiek otrā pusē – var taču būt, ka ģērbējs iestumts kadrā un pateikts: tev te jābūt, jo viens pāris neatnāca, mums nav ko filmēt. Varbūt kāds no dalībniekiem vai rīkotājiem nupat piedzīvojis ko nelāgu, jūtas pilnīgi sagrauts, bet strādā, lai šovā viss būtu kārtībā.

 

Tas attiecas uz katru no mums – satiekam kolēģi sapulcē, bet nezinām: varbūt viņam pirms trim minūtēm bijusi nopietna attiecību drāma, tagad sadzēries nervu zāles, mēs sēžam blakus un plānojam akciju, bet viņam darbs šajā brīdī vispār neinteresē.”

 

Jautāta, kā viņas kolēģi reaģēja uz veiksmīgo dalību uzreiz divos literāros konkursos, Ilze teic – dažādi: “Ļoti priecājos, ka lielākā daļa kolēģu no sirds mani atbalstīja, interesējās par jaunumiem literārajā jomā un vēlēja veiksmi.”

 

Radoši cilvēki nav ērti

Kad Ilzei pašai iestājusies krīze, viņa pievērsusies ezotērikai un arī tagad no daiļliteratūras faktiski izlasa tikai kolēģu – gan “Lata romānu”, gan “Zvaigznes ABC” fantastikas un fantāzijas autoru – darbus. Par savu fantastikas romānu, kurš jau iznācis, un arī par nākamo, kuru lasītāji drīzumā ieraudzīs, Ilze saka: “Fantastiku vienmēr esmu lasījusi labprāt un arī tagad, ja grāmata tiek rokā, to noteikti izlasīšu. Taču mani neinteresē pašmērķīgi stāsti par cīņu ar briesmoņiem vai jaunu tehnoloģiju apraksti. Mani iedomātajās pasaulēs galvenokārt interesē attiecības. Tieksme būt laimīgam, atrast savu vietu dzīvē – tā ir cilvēkiem raksturīga tieksme, tā notiek ar visiem visu dzīvi, un diezin vai tas mainīsies arī nākotnē, lai kādā virzienā attīstītos tehniskais progress.”

Ieminos par Maslova piramīdu, kuras pamatā cilvēka nepieciešamība pēc siltuma un pārtikas, tad nāk drošība, piederības apziņa un novērtējums, un tikai pašā piramīdas augšgalā, kad visas pārējās vajadzības apmierinātas, – vēlme pēc pašizpausmes.

 

“Es tomēr ceru, ka, pasaulei attīstoties, piramīdas lejasgals katram būs vieglāk sasniedzams, tādēļ nešķitīs tik nozīmīgs,” nopietni teic Ilze. “Ja cilvēks noņēmies ar ikdienas izdzīvošanas jautājumiem, nenopietni pieprasīt, lai viņš interesētos par augstākām vērtībām.

 

Kaut gan, manuprāt, tas ir arī sava veida apburtais loks – ja nedomā, kas ar tevi notiek un kāpēc, tad cilvēks arī tiek ieslēgts pamatvajadzībās. Es uzskatu, ka galvenais cilvēkam ir vēlme uzzināt par pasauli, saprast, ka ikvienai rīcībai ir sekas. Labi, ka informācija kļūst arvien pieejamāka un cilvēki vairāk domā, kas un kāpēc ar viņiem notiek. Man pat liekas: varbūt šī primitīvo vērtību uzspiešana publiskajā telpā ir sava veida izmisuma pretdarbība, jo ļaudis tomēr kļūst arvien gaišāki. Radošs cilvēks, kam ir aicinājums, kā vērtību sistēma balstīta uz harmoniju, mieru, laimi, – tāds ir grūti vadāms. Tas, domāju, daudziem arī nepatīk. Ērtāki taču ir nedomājošie, kurus var pagriezt, kā vajag.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+