Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
15. jūlijs, 2014
Drukāt

“Vislabāk Rīgai garšo augusta naktis” (5)

Foto - LETAFoto - LETA

Rakstnieks, publicists, “LA” komentāru autors un sabiedriskais darbinieks Māris Ruks ir dzimis 1972. gadā, rīdzinieks. Mācījies Latvijas Universitātē, kur 2003. gadā ieguvis filoloģijas doktora grādu. Pārsvarā raksta dokumentālus darbus. Pirmā grāmata “10 mēneši ar Joachimu Zīgeristu” iznāca 1996. gadā; 2008. gadā izdota M. Ruka grāmata “Īsvēsture. Patiesā Vaira Vīķe-Freiberga.”

2009. gadā īsi pēc “Parex” bankas kraha nāca klajā dažādas ekonomiskās aprindas atmaskojoša grāmata “Lielzirneklis. Latvija Valērija Kargina tīklā.” 1998. gadā izdotais dokumentālais romāns “Gunārs Astra” ir saņēmis ģenerāļa K. Goppera fonda balvu. Ar jauniem faktiem papildinātu izdevumu “20. gadsimta latvietis Gunārs Astra” M. Ruks laida klajā 2011. gadā, pieminot leģendāro personu 80. jubilejā.

Latviešu rokmūzikas zelta laiks, pretošanās kustība un jaunības spēks ir izdevuma “Pērkons. No zemes un debesīm” tematika. Par Uzvaras laukuma skarbo vēsturi lasāms grāmatā “Spridzinātāji”. Šogad iznākusi M. Ruka grāmata “Arāja komandas Lettonia.”, par kuru vēsturnieks Andrievs Ezergailis publicējis recenziju portālā “Satori.lv” ar virsrakstu “Gribēja labu…” Māris Ruks ir darbojies dažādās labdarības un akadēmiskās organizācijās, pašlaik ir Latviešu akadēmisko mācībspēku un zinātnieku apvienības (LAMZA, dibināta Ņujorkā 1950. g.) prezidents.

Māra pirmais dzejoļu krājums “Pusķieģelis tavu acu krāsā” iznāca pirms desmit gadiem, bet nule laists klajā krājums “Svaiga gaisa plaukstas”, ko autors adresē “visiem mīlētājiem, patērētājiem un sērfotājiem”.

Trīs jautājumi Mārim Rukam.

– Ko ir vieglāk uzrakstīt – grāmatu par politiku vai dzeju? 


– Politiski vēsturiskās grāmatas prasa ļoti daudz laika materiālu vākšanā, faktu atrašanā. Tad vēl tas viss ir jāizveido saistošā stāstījumā. Proza ir sistemātiskāks darbs, dzeja ir impulsīvāka, tu jau īsti nezini, kad tā piepeši atnāk – atvērta un brīva. Bet politika jau iešmaucas arī manā dzejā, turklāt ar visām dzejas niansēm: ritmu veidiem, skanējumu…

– Krājuma “Svaiga gaisa plauksta” noformējumā izmantoti attēli no Rīgas, Romas, Ņujorkas, Kalifornijas un Vagonu parka. Tātad tieši tās pilsētas un vietas ir jūsu dzīvē bijušas visnozīmīgākās?


– Piedzimu Rīgā un Vagonu parku atceros no bērnības. Tik daudziem zēniem toreiz sapnis bija kļūt par vilciena vadītāju, arī man. Es gan par to nekļuvu, bet vilciens simboliski joprojām ir nozīmīgs, jo ietver mūžīgo vēlmi vai iespēju doties tālāk, jaunu atklāt, izrauties…

– Vai piekrītat, ka latvietis spēka lauku rod laukos? Kur atrodas jūsējais?


– Kur vēl vairāk svaiguma nekā laukos? Svaigs gaiss jau vienmēr rada spēku un atjauno. Varbūt tiem, kas pastāvīgi dzīvo laukos, tas šķiet pavisam pierasti, bet lielo pilsētu iemītniekiem svaigs gaiss ir zelta vērts, jo ko gan dod pat ekskluzīvi “centra” īpašumi, ekstras, mobilas iespējas, ja pa atvērtu logu visu laiku veļas iekšā mūsdienu tehnokrātijas smārds. Cenšos būt viens no tiem, kas izraujas pie dabas, kaut uz brīdi, kaut uz manu senču zemi Ziemeļvidzemi vai tuvu draugu novadiem: Zemgali, Kurzemi un Latgali. Turklāt ļoti skaistas vietas ir arī tepat pie Rīgas.

Rīts


Neona putni rītausmā

izbālē pasteļa putās

lēnām parādās nami

kā klintis ap ielu upēm

vēl gan pēdējais iemidzis

spiež pilsētu plaknē

bet trokšņu urgas jau skalojas

ap tava prāta saknēm

saspringst izelpa

noraustās gāmurs

miega spoguļi šķīst

zem pilsētas trokšņu āmura

***

Nodziest vasara kā lāpa

miglā ielas viegli kūp

uznāk nakts un lietus lāsēm

rudens drūp

vai tāpēc no jumtiem emigrē ērmi

ar vasaras saules zaķēniem matos

kā splīnīgu narcisu garīgie bērni

aiziet un neatskatās

kas gan viņiem gan pilsētu tādu

diezgan patumšu pusapmātu

kur pāri bruģim drūp asfalta upes

mēģinot riepas un vēju skūpstīt –

(varbūt Čaks skūpstās?

Kad par pirmsrīta pamali

izkūst un kļūst tas)

vadi un antenas sīc

un bālais nezināmais

tikko rīts

kāpj atkal lēni

no visiem torņiem debesīs

Vecpilsētas motīvs

gaiļi torņos smejas

bet akmeņi plaisā un krīt

naktij atnākt un bradāt

bet nesamīt

naktij atnākt un vadāt

ielās klaudzošās ēnas

dalot dzīvības īsas

vai nāves lēnas

bet rīts nekurs briesmīgo sārtu

nakts raganu nesitīs nost

vienkārši ņems aiz matiem

un iemūrēs pagrabos

tur tādu jau simtiem

tūkstošiem

bet akmeņi plaisā un krīt

pret vējiem skūpstošiem

***

Vislabāk Rīgai garšo augusta naktis

un kanāls ar spīduma mērci pārklāts

glancēts bet neaizsargāts

kā delikatese

bez derīguma termiņa un bez sāta

un tad nāk septembris

un steigā mākoņu kalni

ceļ pilnīgi citas pilsētas valni

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Noteikti gribēšu izlasīt.

  2. Krājumu izlasīju vairākas reizes. Paldies, ļoti patika. Vislabākie vēlējumi autoram!

  3. Žetons, Māri! Arī Linardam Taunam patiktu NY-Rīgas gleznas. Labs līmenis, tā tik turēt!

  4. Svaiga gaisa plaukstas Rīgā šogad tiešām aktuālas 🙂

  5. Forši dzejoļi!

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+