Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
31. janvāris, 2012
Drukāt

«Zaļā nedēļa»: par godīgumu, pret izšķērdību


Foto - Toms AncītisFoto - Toms Ancītis

Vairāk bioloģiskās produkcijas, godīgāku tirdzniecību un mazāk atkritumos izsviestas pārtikas – šādi trīs aicinājumi caurvija Berlīnē desmit dienas ilgušās starptautiskās pārtikas, lauksaimniecības un dārzniecības izstādes “Gruene Woche” jeb “Zaļā nedēļa” piedāvājumu.


 

Medī maldinātājus

Viņam nav gana ar to, ka ēdiens ir vienkārši garšīgs. Pirms vērt vaļā maku, viņš vēlas uzzināt, kā tas tapis, no kurienes nācis un kāpēc maksā tieši tik, cik par to tiek prasīts, – tāds ir “Gruene Woche” tipiskais apmeklētājs, kura prasībām bija centušies pielāgoties izstādes dalībnieki. Sākot no bioolu ražotājiem, kuri filmiņā dokumentējuši, cik laimīgas viņu saimniecībā, brīvi skraidīdamas pa pagalmu, jūtas vistas, līdz stendiem, kur pašiem apmeklētājiem dota iespēja pagatavot maltīti vai aplūkot kartē, kurā vietā nozvejotas vitrīnā sakrautās zivis.

Ikdienā gan patērētājiem nav pieejama tik izsmeļoša informācija par katra iegādātā produkta ražošanas procesiem – jāpaļaujas uz ziņām, ko sniedz ražotājs. Līdzās godīgiem uzņēmumiem netrūkst arī tādu, kas manipulē ar informāciju vai pat klaji melo.

 

“Mēs cenšamies par šādiem produktiem informēt sabiedrību, izmantojot acīgu pircēju palīdzību,” skaidro patērētāju aizsardzības eksperts Armins Valets, kurš izstādē pārstāv sabiedriskās organizācijas “Patērētāju centrāle” veidoto interneta portālu “Skaidrība par pārtiku” (lebensmittelklarheit.de). Tajā sūdzību var iesniegt ikviens, kurš sastapies ar maldinošu pārtikas produktu noformējumu.

 

Piemēram, multiaugļu sulas etiķetē attēlotas avenes un zemenes, taču patiesībā 70 procentus dzēriena veido ābolu sula. Vai cits gadījums: šokolādes dzērienā ar pazeminātu cukura daudzumu izrādās tikpat daudz kaloriju, cik tā “parastajā” versijā. “Pēc likuma šeit viss ir kārtībā, pārkāpuma nav. Taču par godīgu šī  informācija arī nav uzskatāma,” viņš skaidro.

 

Par sliktiem konserviem brīdina “Twitter”

Organizācija sūdzības ne tikai publicē, bet arī sniedz speciālista vērtējumu, lūdz paskaidrojumus ražotājam un izdara spiedienu, lai viņš maldināšanu pārtrauktu. “Lūk, olu kastīte,” rāda A. Valets: “Ražotāja adrese uz etiķetes un apzīmējums DE rada priekšstatu, ka tā ir īsta Vācijas prece. Tomēr, ja atveram paciņu, ieraugām, ka uz olām uzdrukāti burti NL, tātad patiesībā olas ievestas no Nīderlandes, bet Vācijā tikai iepakotas.” Šim ražotājam organizācija iesniedza pretenziju, pieprasot turpmāk norādīt produkta izcelsmes valsti arī uz paciņas, ne tikai olām.

 

Visbiežāk gan, ja vien pārmetumi ir pamatoti, ražotāji piekāpjas, vai nu mainīdami produktu noformējumu, vai vispār izņemdami preci no tirdzniecības. “Viņi vienkārši negrib sabojāt firmas tēlu,” skaidro A. Valets. Starp grēkojušajiem un savas kļūdas labojušajiem uzņēmumiem ir arī ne viens vien pārtikas milzis: “Nestle”, “Knorr”, “Amazon.de”, “Edeka” un citi.

 

Piemēram, kafijas ražotājs “Tschibo” turpmāk apņēmies “godīgi marķēt” “Eduscho Gala” karameļu kafiju, kuras dizains pilnībā līdzinās parastas “Gala” kafijas noformējumam, vien ar to atšķirību, ka paciņas apakšējā stūrī maziem burtiņiem norādīts: “Kafija ar karamelēm”. “Ja pastudē paciņas mugurpusē rakstīto, var uzzināt, ka kafijas daudzums produktā ir tikai 89 procenti, un arī pēc garšas tā vairāk atgādina karameļu dzērienu,” stāsta A. Valets.

Cita veida skaidrību pārtikā piedāvā Vācijas patērētāju aizsardzības un pārtikas drošības pārvalde. Tās uzturētajā interneta datu bāzē var uzzināt, no kurienes nāk lielveikalos iegādājamie “private labelling” produkti, kuru ražotājs uz iepakojuma netiek norādīts. “Jums tikai jāievada preces kods, un sistēma parādīs, kurā valstī un uzņēmumā prece ražota,” stāsta iestādes pārstāvis Andreass Tīfs. Tāpat patērētāji “Twitter” kontā var operatīvi uzzināt, kādas pārtikas preces un kādās tirdzniecības vietās ik dienas tiek izņemtas no apgrozības neapmierinošu kvalitātes rādītāju dēļ.

“Piemēram, no tirdzniecības atsaukta konservu partija, jo atklāts, ka tā nav tikusi pietiekami uzsildīta,” skaidro A. Tīfs.

 

Pārtika nonāk izgāztuvēs

Tiesa gan, rūpes par patērētāju drošību, radot arvien modernākas brīdinājumu sistēmas un ieviešot jaunus regulējumus, var novest arī līdz absurdam. Vācija ir viena no pasaules pirmrindniecēm pēc atkritumos izsviestā ēdiena apjomiem – ik gadus izgāztuvēs nonāk ap 20 miljoniem tonnu pārtikas (un liela daļa no tās – pat neatvērtos iepakojumos). Tas ir apmēram tikpat, cik satilptu smago automašīnu kolonnā no Berlīnes līdz Pekinai.

Kā atklājuši pētnieki, daļa šīs pārtikas atkritumos nonāk gluži banāla iemesla dēļ – cilvēki vienkārši neatšķir derīguma termiņu no ieteicamā izlietošanas termiņa. Uz šo faktu, mudinot iedzīvotājus apdomīgāk plānot pirkumus un ievērot uzglabāšanas noteikumus, savā uzrunā izstādē uzmanību vērsa arī Vācijas pārtikas, lauksaimniecības un patērētāju tiesību aizsardzības ministre Ilze Aignere:

 

“Mēs dzīvojam pārbagātības un ārā mešanas sabiedrībā. Izmestās pārtikas kalns Eiropā aug arvien lielāks – un ar to arī videi, klimatam un, protams, ikvienam privātajam maciņam nodarītais kaitējums. Promsviešanu mēs vairs nevaram atļauties.”

 

Kā aprēķinājis Pasaules dabas fonds, atkritumu tvertnēs kopumā nogulst trešdaļa no visā pasaulē saražotās pārtikas, kamēr viens miljards cilvēku pasaulē cieš badu. Attīstības valstīs ēdiens iet zudumā, sabojāts nepareizas uzglabāšanas vai apstrādes dēļ, kamēr bagātajās zemēs pārtiku lielākoties izsviež tirgotāji un mājsaimniecības.

 

Par lētu, lai novērtētu
GW_Foldenauer_Anciitis_9

Nevis neinformētība, bet gan smieklīgā pārtikas cena, pirmkārt, vainojama pie tā, ka patērētāji ēdienu tik vieglu roku izmet atkritumos, uzskata Bavārijas piensaimnieks Hanss Foldenauers, kurš izstādē pārstāv Vācijas piena lopu audzētāju apvienību. “Pārtika pie mums vienkārši maksā pārlieku maz. Un, ja kaut kas nāk tikpat kā par velti, to nenovērtē.”

Piemēram, lai pircējs novērtētu īstu govs pienu, tā litram veikalā jāmaksā vismaz 86 eiro centus (ap 60 santīmu) – tā ir cena, par kādu apvienība gan izstādē, gan ārpus tās pārdod pašu radīto produktu “Godīgais piens” (“Die faire Milch”). Šo pienu ražo apvienības dibināts piena pārstrādes uzņēmums, un zemnieki par katru šai firmai pārdoto litru saņem nemainīgu summu – vienmēr 40 centus par litru. “Tas ir par 10 – 20 centiem vairāk nekā parastā piena iepirkuma cena, un ir pietiekami, lai segtu lopu turēšanas izmaksas,” vērtē H. Foldenauers.

Aicinot izvēlēties “Godīgo pienu” lielražotāju preces vietā, apvienība apelē pie patērētāju sirdsapziņas. “Atbalstiet arī jūs savus zemniekus!” mudina piena reklāma. Lai gan zemnieku ģimenes bieži vien strādā septiņas dienas nedēļā, jo govīm nav brīvdienu, arvien vairāk un vairāk saimniecību visā Eiropā tiek slēgtas nerentabilitātes dēļ – piena iepirkuma cena nesedz ražošanas izmaksas.

 

 

 

 

 

 

Tendence

Biopārtikas tirgus izplešas

 

Viens no izstādes smagumpunktiem kā ik gadu bija bioloģiskās pārtikas produkti. Šī ir viena no retajām nozarēm, kurai krīze Eiropā gājusi secen. Bioproduktu pārdošanas apjomi Eiropas Savienībā patlaban sasnieguši jau vairāk nekā 18 miljardus eiro gadā un turpina palielināties. Pirmo vietu Eiropā pēc biopārtikas patēriņa Eiropā ieņem Vācija, tālāk seko Francija un Lielbritānija. Aizpērn vācieši specializētajās biotirgotavās un bioloģisko produktu stendos lielveikalos iztērējuši gandrīz sešus miljardus eiro. Vācijas ražotāji gan spējuši apmierināt tikai mazāk par pusi no šā pieprasījuma – lielākā daļa pārdoto produktu tikuši importēti. Kā norāda Ekoloģiskās pārtikas ekonomikas apvienības vadītājs Aleksandrs Gerbers, lai gan bioloģiskās produkcijas tirgus turpina izplesties un “pašreizējie politiskie nosacījumi attur vācu zemniekus no pievēršanās organiskajai lauksaimniecībai”. Laikā no 2004. līdz 2009. gadam valsts atbalsts bioloģiskajai lauksaimniecībai samazinājies, tāpēc zemniekiem izdevīgāk ir audzēt kukurūzas spēkbarību biogāzes stacijām, kas tiek subsidēta bagātīgāk.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+