Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
19. jūlijs, 2012
Drukāt

Zalāns: Jāievieš lietojama nacionālā politika

Foto - Zigmārs RumkaFoto - Zigmārs Rumka

“Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis Kuldīgā tikās ar bijušo pilsētas mēru un TP ministru EDGARU ZALĀNU. Lai gan kādreizējais tautpartijietis nav atmetis ar roku līdzdalībai sabiedriski politiskā dzīvē: kopā ar bijušo ministru Māri Riekstiņu dibinājis konservatīvu vērtību organizāciju “Populares Latvija”.


 

Atcerēsimies, ka Zalāns pirms trim gadiem kā pēdējais konkurēja par premjera amatu ar Valdi Dombrovski, bet prezidents Zatlers izvēlējās “Jaunā laika” pārstāvi un iestājās “Ministru prezidenta Dombrovska ēra”.

V. Krustiņš: – Zalāna kungs, vai jūs būtu novietojies “politiskā rezervē”? Ir pagājis gads, kopš biedri nolēma slēgt Tautas partiju, līdz ar to kaujasspējīga armija ir atlaista, dienestam derīgi vīri izklīduši pa mājām – vai pašreizējā situācijā pirms netālām vēlēšanām “vecie cīnītāji” meklēs savu vietu? Jūs, piemēram, kandidēsiet Kuldīgā?

E. Zalāns: – Kad aprunājāmies ar bijušo kolēģi Eglīša kungu, viņš izteicās, ka neparko nebūtu ar mieru atgriezties politikā – palikšot amatā Kuldīgas slimnīcā, un arī es esmu gatavs “karot” vien par procentiem piecdesmit. Pašvaldību vēlēšanās pagaidām neplānoju kandidēt, neiestājos arī Kuldīgas novada partijā. Es to atbalstu, taču viņu svarīgākais mērķis ir piesaistīt jaunus cilvēkus.

Daži vērtē kuldīdznieku partiju kā bijušo tautpartijiešu “sabiedrību”, bet tā nav – dibinātāju vidū diez vai ir vairāk kā 10% TP “veco zaldātu”. Tur dominē novada attīstības interese, sapulcināta tagadējā domes vadība, darbojas uzņēmēji, citi jauni spēki. Domāju, ka vietējās partijas dibināšanas pamatā ir racionāls apsvērums, ka pašlaik novadā daudz kas notiek labi, nevajadzētu to atdot kādu citu cilvēku nesaprātīgā vadībā. Tur nav “augstās politikas” vai izteiktas ideoloģijas.

– Droši vien pašvaldību vēlēšanās nav politiskas sijāšanas, bet tiek vērtēta praktiska pretimnākšana iedzīvotājiem – ko partija sola uzlabot. Piemēram, MK paspārnē tagad darbošoties kāda “reformiski” noskaņota komisija, pētot nekustamā īpašuma nodokļa uzlikšanas apstākļus, un, kolīdz šādas komisijas dibina, tās parasti nolemj kaut ko paaugstināt. Vienlaikus nav dzirdēts strikts atbalsts tam, ka vienīgajam īpašumam, kur cilvēks dzīvo un ar to neko nepelna, nav jāplēš septiņas ādas.

– Nekustamā īpašuma nodoklis strukturāli man šķiet viens no netaisnīgākajiem nodokļiem, ar ko valdība konsolidē budžetu.

 

Tas simtprocentīgi ir pašvaldības nodoklis, un iedzīvotāji to maksā, lai atjaunotu komunālo infrastruktūru, lai naktī apgaismotu ielas un tamlīdzīgi. Bet valdībai šā nodokļa uzlikšana interesē tikai budžeta sabalansēšanas sakarā, tai maza interese, vai uz vietām spēj iekasēt nodevu vai nespēj un ko pēc tam dara ar iedzīvotāju kopīgi samaksāto naudu.

 

Ja kāds sapņo par palielinātu likmi līdz 3%, tas nozīmē, ka ar šo nodokli iedzīvotāji 30 gados otrreiz nomaksās savas mājas vērtību. Bet būvējot nodokļus taču jau samaksāja. Tā ir vēlme ņemt no tiem, kas ir kaut ko uzkrājuši vai radījuši. Tāpat attieksmē pret “vecajiem” īpašniekiem, it īpaši Jūrmalā. Kāpēc “iedzimtajiem”, kam pieder vai mantots 70 gadu vecs īpašums, jācieš, ka visapkārt zemi, mājas nopērk “biezie” un ar to ceļas nekustamā īpašuma nodokļa maksājums?

– Valdībai būtu jāparedz šādi apstākļi, un tās varā ir piemērot maksājuma atvieglojumus.

– Jā, ieviestā maksājumu “trepe” nozīmē arī to – jo vairāk esi investējis savā īpašumā, jo vairāk dabū maksāt. Pēc būtības progresivitāte tautai patīk – tas nozīmē, ka bagātākie jāslauc. Bet tādā filozofiskā tvērienā – ja vēlies, lai par tevi veiksmīgākais kaimiņš vairāk maksā nodokļus, tu sevi ieraksti zaudētāju kategorijā. Tu pat negribi, lai nākotnē tev būtu laba māja, liela alga, jo tad pašam būs lielie atvilkumi un maksājumi.

 

Sabiedrība lielā mērā ir kreisi noskaņota. Ja partijas Latvijā patiešām būtu labējas, kā tās deklarējušās, tām būtu jāpiedāvā nevis nodokļu palielināšana, bet samazināšana. Būtu jāpiedāvā birokrātijas samazināšana, kas praktiski nav noticis ne par vienu gramu, jāpiedāvā dažādu šķēršļu likvidēšana uzņēmējdarbībai, bet tā visa nav.

 

Domāju, ka pēc TP aiziešanas no politiskās skatuves labēji konservatīvās partijas niša palikusi brīva. Gan to aizņemtu cita partija, taču mūsu konservatīvās biedrības “Populares Latvija” pētījums uzskatāmi parādīja – sabiedrībā ir tikai 1,8% labēji konservatīvi noskaņoto. Līdz ar to šo vērtību atbalstītāju loks ir ļoti vājiņš.

E. Līcītis: – Pašlaik daudzām šīm partijām ir gan kopīga izcelsme – uz bijušo TP biedru pulciņa bāzes, gan kopīgas perifērās intereses. Te būtu iespēja vienoties no Latvijas malu malām – kādā lielākā veidojumā – Reģionu partijā.

– Ar pašreizējo reģionālo, nodokļu un finanšu modeli diez vai šāda apvienība iespējama. Ja būtu pašvaldību otrais līmenis, tad reģionālās partijas izveidotos viens un divi. Tagad ir pāri par 100 novadiem, un tas ir simt partiju līmenis, jo valmieriešiem ar alūksniešiem vai valcēniešiem tiešām ir maz kopīga. Vieni pārvalda šo terasi, otri – citu terasi, un daudz izdevīgāk ir sēdēt savā lauciņā, nolūkojoties, kas notiek centrā. Tad, kad sāk runāt merkantilas lietas par, piemēram, fondu sadali, tad noslēdz līgumu ar to varas partiju, kurai ir intereses attiecīgā reģionā. Tādēļ nevajag veidot reģionālu partiju, jo – ko tur kopīgi varēs nolemt? Tie ir konkurenti lokālā līmenī, nevis lēmēji par konkrētām reģiona lietām.

 

Katrā Saeimā jau ir padarbojušās deputātu Latgales atbalstītāju grupas, bet ko lielu viņi spējuši panākt? Tā bijusi tāda draudu kustība, mēģinot kaut ko izsist no valsts, bet bez īpašām sekmēm.

 

– Zalāna kungs, jums bija partija, bet vai beigās tā nekļuva par amatu sadali, par “kadru daļu”? Vai jums vispār ir ko runāt ar pašvaldībām?

– Tāda slimība ir, tomēr, kad TP tika dibināta, tad ne kā “kadru daļa”. Bija vēlme daudzas lietas mainīt, un bija, kas izdevās. Partijas vadība “dzirdēja” pašvaldības, lai arī ne vienmēr pieņēma lēmumus tām par labu. Savukārt labēji konservatīva ideoloģija sāka izzust ap 2006. gadu, kad partijas prioritāte bija valsts vadīšana.

Arī šais laikos partijām tā jau ir problēma, ka tās netur dzīvu savu ideoloģiju. Pirms vēlēšanām uzraksta programmu, bet pēc vēlēšanām par to aizmirst. Ja pajautāsim “Vienotības” vadītājiem – jūs sevi saucat par labējiem centristiem, lūdzu, nosauciet piecas lietas, kas jūs pietur šai labējā laukā? Tur nebūtu neviena, kas to izstāsta un saliek pa plauktiņiem.

– Sakiet, kā vērtējat to politiķu izredzes, kuri ir pie varas, arī turpmāk noturēties pie varas? Sāksim ar Rīgu – tai pašvaldību vēlēšanās būs pievērsta nedalīta uzmanība.

– Lai pārspētu Ušakovu, šobrīd gandrīz vai jāstāv uz galvas. Tas ir ļoti grūti paveicams uzdevums, ja pašreizējā galvaspilsētas vadība veiksmīgi izmanto varas resursus. Negribas tā teikt, bet jāsaka ir, ka jau šobrīd Ušakovs pērk balsis, viņš to dara jau ilgi un turpinās to darīt. Ja es būtu uzņēmējs, kam jābalso Rīgā, man labāk patiktu, ja domē vairāk runātu par pilsētas attīstību, investīciju piesaistīšanu, jauniem biznesiem, nevis par mēra kabinetā dzīvojošiem kaķiem.

– Ar Maskavu taču veido sadarbību.

– Taču tā ir otrā plāna ziņa. Kā pirmās parādās tās ziņas, kuras balsta uz noteiktu elektorātu – kurš vēlas, pirmkārt, patērēt. Tikpat kā apzināti netiek strādāts ar aktīvajiem uzņēmējiem, rīdziniekiem. Acīmredzami izrēķināts, ka viņu skaits ir daudz mazāks par tiem, kas ir pakalpojumu saņēmēji, nodokļu naudas lietotāji un tērētāji. Komunālā līmenī tā notiek.

Nākamajās vēlēšanās Ušakova oponenti droši vien izvēlēsies vienīgo ideoloģisko asi, kas var nostrādāt – nacionālo līniju. Ja tu esi latvietis, tad jābalso pret Ušakovu, par latviskām partijām, vai tās būs vienuviet blokā vai atsevišķi. Pārējais šai asij būs pakārtots. Taču daudzi rīdzinieki, kuriem nebūtu pieņemams Ušakovs tautības dēļ, ar patiku pieņem piedāvātos bonusus, kaut vai bezmaksas transportu.

 

Tāpēc nav teikts, ka visi latvieši steigsies atbalstīt nacionālo koalīciju, ja tā, izņemot nacionālismu, nepiedāvās neko citu. Viņiem nav redzama līdera, turpretī Ušakovs četros gados ir stipri audzējis savus resursus un kapacitāti. Latviešu politiķi to nav darījuši.

 

Viņi nav gatavojuši spilgtus jaunus līderus. Saeimā sēdētāji var pabradāt pa likumiem, bet nav apveltīti ar saimnieku ķērienu. Ušakovam tas arī nav pilnā mērā dots, toties viņam vismaz ir komanda, kas parāda viņu kā menedžeri.

E. Līcītis: – Tas tiesa, ka latviskās partijas norādīs uz Ušakova klupienu valodu referendumā un apgalvos, ka tamdēļ bīstami par viņu vēlēt. Tomēr vēlētāji gribēs dzirdēt atbildi uz otru jautājumu – kāpēc mums tā vietā jābalso par jums?

– Līdzīgi ir nacionālajās vēlēšanās – kāpēc Dombrovskis vēl ir populārs? Tāpēc, ka nav nevienas alternatīvas. Budžeta saspiešanas līniju viņš ir cienīgi izturējis, un publika ar to ir samierinājusies. Ja būs pazīmes, ka tā līnija sagrīļojas, ka panākumi attīstībā tik ātri nenotiek, tad tauta var izrādīties sagurusi no Dombrovska premjerēšanas.

Citām partijām ir vēl švakāk, salīdzinot ar “Vienotību”, nav pat nekā, ko paņemt no rezerves sastāva.

 

Pašlaik viduvēja politika nosaka darbakārtību. Pareizāk sakot, to nenosaka neviens, tā ir tāda, kā sanāk. Pragmatiski domājošie politiķi, arī Dombrovskis, sapratuši – jo vairāk centīsies izvirzīt darbakārtību, jo lielākas iespējas, ka dabūsi ar ķieģeli pa pakausi, tāpēc nevajag to darīt.

 

Tas būtu interesanta pētījuma objekts – kāda tipa līderi vēlētos latviešu tauta? No vienas puses, šāds līderis, kurš varētu vest, it kā tiek pieprasīts, bet, no otras puses, kolīdz viņš sāk līderēt, tā dabū no visām pusēm kritiku un tā, kamēr viņu pavisam samaļ miltos.

V. Krustiņš: – Ir jautājums, par ko neviens nevēlas runāt un uzskata par klupšanas akmeni – tā sauktais “krievu jautājums”. Referendumā 18. februārī pārliecinājāmies, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kuri vēlētos Latviju pārkrievot, ja vien būtu iespēja. Tad, protams, stāstīja, ka tas esot protests pret vispārējām netaisnībām, pret pašcieņas aizskārumiem.

– Latvijas krievs nav viendabīgs. Viņu simtos un tūkstošos ir zināma gradācija, cik šie cittautieši ir gribētāji pārkrievot Latviju un cik ir lojāli valstij. Domāju, ka tad, ja referenduma jautājums būtu uzdots citādi, ja pirms tam būtu risinājušies citi notikumi, krievu valoda kā otrā valsts valoda nesavāktu tik lielu atbalstītāju skaitu, gandrīz 300 tūkstošus balsstiesīgo. Taču arī tā nav vienādi domājošo armija, un jautājums ir par latviešu politiķu spēju uzrunāt tos cittautiešus, kuri vairāk domā citā, nevis Latvijas pārkrievošanas virzienā.

Nav runa par krievu pārlatviskošanu, bet cienīt, mīlēt un godāt Latviju – man neliekas, ka daudzi no viņiem negribētu to darīt. Tie, kas 9. maijā ar urrā iet pie Uzvaras pieminekļa, daudzi nav labojami, taču uztraucoši, ka viņu vidū ir daudz jaunu cilvēku. Viņi uzskata, ka ieguvuši savus nacionālos svētkus 9. maiju, tur rod kopības sajūtu, kaut beiguši Latvijas skolu, šeit dzimuši, auguši un māk latviski. No šā viedokļa raugoties, “krievu jautājums” nav nekāds krievu jautājums, bet ir Latvijas pastāvēšanas jautājums.

– Tajā brīdī, kad konstatējām, ka 280 tūkstoši šeit vēlas krievu valodu par otru valsts valodu, valdībai vajadzēja rīkoties un pasūtīt pētījumu, kas viņi tādi ir un kamdēļ ko tādu prasa. Citi pētījumi liecina, ka daudzi apšauba Latvijas kā nacionālas valsts eksistenci un atzīst, ka padomju laikos bijis labāk, un tas nozīmē, ka šai valstī ir liels skaits neuzticamu iedzīvotāju.

– Taču man liekas, ka bieži dzirdētās runas par “krievu apspiešanu” ir tādas kā sirreālas.

 

Uzņēmējs Gombergs intervijā “Rīgas Laikā” atzinis, ka drīzāk varētu būt runa par zināmu ignoranci pret cittautiešiem, un tas nozīmē, ka neviens valsts vadītājs nav apsēdies kādā klusākā vietā un padomājis, ko iesākt, ko darīt šai “krievu jautājumā”.

 

Latvijā tam labākajā gadījumā pievērš kampaņveidīgu uzmanību. Arī tāda “latviska” bloka radīšana “Visi pret Ušakovu” situāciju nebūt neuzlabo. Kas attiecas uz krievu uzrunāšanu, tad tai jābūt atklātai valodai par valstī notiekošo, nevis iztapšanai. Tas, kā līdz šim darīts, ir pozēšana, un tas devis iemeslu ironiski un pusčukstus paustajam, ko pats esmu dzirdējis no dažiem krievu mediju žurnālistiem, ka jūs, latvieši, esat tik vāji, ka diez vai esat pelnījuši nacionālo valsti. Un jautājums ir, vai te nav jāliek lietā gudrāka politika, ja primitīvs nacionālisms ar apsaukāšanos nestrādā un pozēšanu par runāšanu vai nerunāšanu krieviski ar krievu vēlētāju ātri atšifrē. Tas ir pašcieņas jautājums, kā paši sevi nostādām.

– Vajadzētu atbildēt, kādas ir mūsu nacionālās intereses un nacionālā politika. Tad parasti izskan, ka mums vajagot ar visiem sadzīvot, ar visiem tirgoties, bet konkrētāku atbilžu nav.

– Pateikšu citas valsts piemēru. Neviens nezināja, nevienu neinteresēja, kādas ir Ungārijas nacionālās intereses, kamēr premjers Orbans neizmeta miskastē veco “padomjlaiku” konstitūciju un neuzrakstīja jaunu, uz konservatīvas sabiedrības pamatiem balstītu konstitūciju. Tad izrādījās, ka Eiropai daudzē­jādā ziņā nepatīk ungāru nacionālā pozīcija. Latviešu politiķiem nav pat aknu, lai veidotu dokumentus, pirmā kārtā ņemot vērā nacionālas valsts interesi. Nesaku, ka mums būtu jāpārraksta Satversme, bet to, cik esam atdevušies un pārdevušies Eiropai, neliekot priekšplānā savas intereses.

– Politiku par vai pret rada mūsu pašu politiķi. Tā ir “ievēlēta”, un, ja tā neder, tad atklāti jāsaka – vajadzīgs kas cits. Saeimā kādas krēslu rindas ir atvēlētas nacionālajam stūrītim, bet laikam taču par maz. Un, ja cilvēki grib, lai notiek kaut kas cits, tad sakiet – no kā to gaidīt?

– Valsti vada konkrēts cilvēks ar konkrētu koalīciju, kurai jāpaprasa – kas tiek darīts, lai cilvēki nedodas prom.

E. Līcītis: – Liela masa ļaužu devusies prom jau iepriekš, arī treknajos gados.

– Jā, pirmkārt, tāpēc, ka atvēra robežas, otrkārt, pakļāvās vilinājumam gribēt labu dzīvi, ko te tik ātri nevarēja sasniegt.

 

Tagad brauc, izmisuma dzīti, palikuši bez darba un iztikšanas iespējām. Cilvēks var izdzīvot arī diezgan bezcerīgā situācijā, bet tad, ja viņam neatņem pēdējo – cerības dzirkstelīti, ka kļūs labāk. 
Šodien aizbrauc, jo no politiskām tribīnēm cerību nesola un nerunā par attīstību.

 

Tā statistika, ko te uzskaita, neizklausās nedz motivējoša, nedz cerību dodoša. Mēs runājam par krieviem, bet vēl ir jautājums, cik lieli savas valsts patrioti ir paši latvieši? Esmu pārliecināts, ka pareizu nacionālo politiku var gan izdomāt, gan radīt praktiski lietojamu ikdienā. Un tā nevis jādeklarē, bet jāievieš. Tad lielu daļu cittautiešu izdotos padarīt par lojāliem Latvijai un pat par patriotiem, ir tikai jāvaicā, vai kāds to tā uzskata un grib darīt.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+