Pirms 70 gadiem, 1943. gada 14. janvārī, Kasablankas viesnīcā “Anfa” Francijas protektorātā esošajā Marokā sākās desmit dienu ilgas ASV prezidenta Franklina Delano Rūzvelta un Lielbritānijas premjera Vinstona Čērčila sarunas, kurās tāpat piedalījās “Brīvās Francijas” spēku pavēlnieks Šarls de Golls.

Lasītākie

Kļūdas, kas var maksāt ļoti dārgi! 14 lietas, ko nekad nedarīt, ja dzīvo viens

Kokteilis

Katram dzīvokļa vai mājas numuram līdzi nāk sava aura un “liktenis”. Noskaidro savējo!

VIDEO. Šausmu brīdis trasē: 19 gadus vecs olimpiskais favorīts paliek nekustīgs pēc smaga kritiena

Lasīt citas ziņas

Staļins Kasablankas konferencē neieradās, aizbildinoties, ka nevar pamest valsti laikā, kad vēl nav noslēgusies Staļingradas kauja. Konference iezīmējās ar vairākiem svarīgiem lēmumiem attiecībā uz Otrā pasaules kara tālāko gaitu. Pirmkārt, tika paziņots, ka kara mērķis ir Vācijas un tās sabiedroto bezierunu kapitulācija. Otrkārt, rietumvalstis vienojās par sistemātiskiem diennakts aviācijas uzlidojumiem Vācijai, britu bumbvedēji uzlidotu naktīs, bet amerikāņi – dienā. Baltijas valstu liktenis Kasablankā cilāts netika, taču rietumnieki arī nebija ieinteresēti baltiešu dēļ bojāt attiecības ar PSRS. Vēsturnieku ieskatā, Lielbritānijas un ASV ārlietu ministriju kuluāros tobrīd jau valdījis noskaņojums, ka Baltijas okupācija ir “fakts pats par sevi” un rietumnieki nevar izdarīt spiedienu uz Maskavu.