1958. gada 25. septembrī. Aizliegums “Kāvu blāzmai” 0
Pirms 60 gadiem Rīgā sākās latviešu padomju rakstnieku 4. kongress, kurā ar galveno referātu “Mūsu literatūras uzdevumi komunisma celtniecībā” uzstājās Valdis Lukss. Bija pagājuši tikai divi gadi kopš pretpadomju sacelšanās Ungārijā, un šis konteksts noteica Maskavas rosinātu reakcijas vilni, kas atspoguļojās arī Luksa runā: “Nav noslēpums, ka daži rakstnieki šai skarbajā ideoloģijas cīņā apmulsa, nesaprazdami, ka aiz literārām teorijām un prātulām neslēpjas nekas cits kā šķiru cīņa.
Arī pie mums ideoloģiskā kontrabanda dažkārt bija un ir sajūtama, par laimi, atsevišķās replikās, atsevišķu daiļdarbu detaļās.” Kongress izrādījās liktenīgs jaunā literāta Visvalža Eglona (Lāma) romānam “Kāvu blāzmā”. Darbā no latviešu leģionāra Gunāra Veldres skatpunkta tika rādīta traģiskā un haotiskā situācija, kādā Otrā pasaules kara laikā nonāca Latvijā dzīvojošie.
Acīmredzot vismaz daļai funkcionāru šķita, ka notiek “leģionāru attaisnošana” un arī grāmatā atveidotie padomju pagrīdnieki nav attēloti gana varonīgi. Lukss uzsvēra, ka “Kāvu blāzmā” radot “pamatotus iebildumus”, esot “subjektīva”. Savdabīgi, ka romāna saīsināto versiju tobrīd jau bija sācis publicēt žurnāls “Karogs”. Nodrukāt paspēja piecus turpinājumus, jo pēc novembra tālāku publicēšanu pārtrauca.
Pilnā apjomā un grāmatā Visvalža Lāma (1923 – 1992) darbs iznāca vien 1989. gadā. Citi Latvijas PSR rakstnieku 4. kongresa “grēkāži” bija dzejnieki Alfrēds Krūklis, Anatols Imermanis un dramaturgs Gunārs Priede. Viņi tika kritizēti par “mīlestības jūsmu un gaudām” un “mietpilsonību” darbos.
