Aizceļot pagātnē: laika mašīnā, pa ķirmēdi vai “balto caurumu”? 0
Mistika vai realitāte
Cilvēcei ir daudz allaž loloto sapņu – no lidošanas bez tehnisku līdzekļu izmantošanas līdz mūžīgai jaunībai un nemirstībai. Taču pietiekami augstā goda vietā šajā sarakstā ierindota ceļošana laikā: no vienas puses, tā var būt vēlme šo un to palabot savā pagātnē, no otras – ar acs kaktiņu ielūkoties nākotnes izredzēs. Tāpēc cilvēks jau kopš seniem laikiem ļoti neatlaidīgi apdomā šo jautājumu un meklē risinājumus. Cik tālu esam tikuši?
Laiks ir visnotaļ neskaidrs jēdziens. Kaut vai tāpēc, ka ikviens cilvēks var veikt formālu ceļojumu pagātnē vismaz uz vienu dienu, proti, šķērsojot tā dēvēto datumu pārmaiņu līniju Klusajā okeānā. Ar ceļošanu laikā vispār saprot pārvietošanos no tagadnes pagātnē vai nākotnē, un pati ideja ir tradicionāla cilvēku civiliziācijai. Piemēram, liela daļa pareģojumu saistīti ne tikai ar orākulu it kā gara acīm novērotajām ainām no citiem laikiem, bet būtībā ar viņu pašu klātbūtni pagātnē vai nākotnē. Līdz pat 19. gadsimtam ceļošana laikā bija burvestību un citu pārdabisku parādību atribūts, jo valdīja uzskats, ka to darīt var tikai dievišķi personāži, burvji, dažādu maģisko artefaktu īpašnieki un tamlīdzīgi.
Līdz ar rūpnieciskās revolūcijas sākumu un pasaules ieiešanu industriālajā laikmetā būtiski mainījās arī attieksme pret ceļošanu laikā. Periodā, kad līdztekus dzīvoja ticība zinātnes visvarenībai un milzīga interese par vētrainā attīstības stadijā esošo tehniku, cilvēce noticēja, ka ir iespējams radīt tādu mašīnu, kas spēj objektus pārvietot pagātnē vai nākotnē. Pats termins “laika mašīna” parādījās 1895. gadā, pateicoties tieši tāda nosaukuma romānam, kura autors bija ģeniālais fantastikas rakstnieks Herberts Velss, lai gan vispār tas bija dzimis jau pirms vairākām desmitgadēm.
