Dārzs arvien pilnveidojas 2
Lielajai stīgotājrozei pie mājas un citiem vecākajiem augiem ir aptuveni 25 gadi. Kad sākuši šajās mājās dzīvot, no iepriekšējās dzīvesvietas atveduši mazu ozola stādiņu, tagad tas jau sakuplojis kā milzis. Vecākie skujeņi arī saauguši par traku, secina saimnieki. Kad lielā tūja sāka mājai lauzt jumtu, nācās saīsināt, taču tā nedusmojas un kuplo tālāk.
Vispār augi dārzā jūtas labi un aug raženi, viņi atzīst. Smilšainā augsne īpaši patīk ligulārijām. Gliemeži no meža atlien tikai pēc lietus, bet tos var nolasīt. Jūras tuvums ļauj audzēt arī kādu cimperlīgāku augu, piemēram, budlejas.
Deviņdesmito gadu sākumā saimnieki dārzā stādījuši visu, kas iepaticies. Tagad daudzus augus nākas pārstādīt, dobes pārveidot, jo saaugušas pārāk biezas. Rekonstruētajās nejaušību vairs nav – saimnieki augus pārzina labāk un meklē tieši to, kas vajadzīgs. Saimniece uzskata, ka itin visur iederas un ilgstoši dekoratīvas ir hostas. Tā kā gliemežu maz, to skaistums saglabājas, un veidojas pat hostu kolekcija.
Bruģis kā nevienam
Lai būtu tā kā nevienam – pēc šāda principa Edmunds licis arī akmens bruģi pagalmā. Tradicionālās flīzītes viņam šķitušas neinteresantas. Turklāt dabisks akmens labāk iekļaujas ainavā. Spraugās ar laiku sazaļos sūna. Jo īpaši skaists izskatās mitrs segums.
Gar celiņu malām izvietotas solārlampiņas. Saimniece iesaka pirkt vienkāršākās, nevis dārgās, jo degšanas ilgums un košums neatšķiras, turklāt tās labāk izskatās lielā grupā.
