Atbrīvos Āgenskalna tirgu no “takšiem”. Saruna ar arhitektu, pilsētplānotāju Oto Ozolu 49
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Līdzīgi kā savulaik Operas nams un Nacionālais teātris arī Āgenskalna tirgus visai drīz tiks atbrīvots no autostāvvietas jūga. Šis ir viens no Āgenskalna apkaimes biedrības projektiem, kas atbalstīts ar pašvaldības finansējumu. Par sabiedrībā pieaugošo enerģiju pašiem veidot zaļāku un dzīvošanai tīkamāku vidi – sarunā ar arhitektu, pilsētplānotāju un vides aktīvistu Oto Ozolu.
Vērīgāks pilsētnieks Oto Ozolu būs ievērojis braucam ar velosipēdu, kuram piemontēta pagara kulba bērniem. Pats esot āgenskalnietis kopš dzimšanas, pazīst savus kaimiņus, sveicinās un pārrunā, kādi uzlabojumi būtu vajadzīgi apkārtnē. Strādā pie Pētera Blūma projektēšanas birojā “Konvents”, sabiedrības kurbulēšanai izveidojis biedrību “Pilsēta cilvēkiem”, kā arī darbojas Āgenskalna apkaimes biedrības valdē.
Sen bija laiks Āgenskalna tirgus ēkas fasādi atbrīvot no taksometru rindām. Kas nāks vietā?
Jāatgādina, ka šajā vietā pirms simt gadiem atradās tirgus laukums, kur krustām šķērsām staigāja cilvēki, taču viņiem tā tika atņemta.
Tagad mēģinām atrast līdzsvaru, tāpēc jau pirms vairākiem gadiem projektā “Radi Rīgu” pieteicām plašāku tirgus apkārtnes rekonstrukciju, tomēr tādām pārmaiņām bija nepieciešams lielāks finansējums. Mums negribējās samierināties, un radījām konceptu, kā bez dārgas krustojuma vai ielu pārbūves, seguma atjaunošanas vietu var transformēt, un startējām Rīgas pilsētas līdzdalības budžeta projektu konkursā ar ātrāk īstenojamu ideju par laukumu cilvēkiem, kur būs soliņi, ūdenskrāns un vieta mākslas objektiem. Mēbeles jau saražotas, būvnieks atrasts un tuvākajā laikā sāksies darbība, kas kopumā izmaksās 100 tūkstošus eiro.
Liels notikums Āgenskalnā?
Liels un droši vien arī diskutabls notikums, kur būs dažādi viedokļi. Ceru, ka iedzīvotāji novērtēs, ka pie viena tiksim vaļā no Fēniksa stāvvietām.
Bija brīnišķīga sadarbība ar Āgenskalna tirgus pārstāvjiem, viņi ļoti labi saprot, ko uzņēmējiem dod sakārtota pilsētvide, jo cilvēki te vēlēsies nākt un uzkavēties.
Nesen biedrības “Pilsēta cilvēkiem” feisbuka lapā publicējāt Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas audzēkņu kursa darbu – soliņu paraugu, kas paredzēti pie jūsu stādītajām liepām Tērbatas ielā. Soliņi ir būtisks vides elements?
Cilvēkam pilsētā vajadzīgs gan zaļums, gan soliņi, jo sevišķi senioriem, lai ik pēc 200 metriem būtu vieta, kur piesēst. Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola mani uzaicināja, lai pastāstu, kas būtu nepieciešams pilsētai, un sadarbība ir attīstījusies līdz praktiskam risinājumam. Mēs bijām sastādījuši kokus, viņi izveidoja pilnīgi jaunu un svaigu dizainu soliņiem un koka sakņu aizsargiem, kas pasargās tos no zemes noblietēšanās.
Te būtu vietā atgādināt par lielo koku stādīšanas akciju 2019. gadā.
Jau agrāk tikām ievērojuši, ka pilsētā pazūd koki – pēc ielu seguma atjaunošanas vietas, kur tie bija auguši, tika noasfaltētas vai aizbruģētas. Teicām, ka tas nav pareizi, bet pašvaldība mūs nesadzirdēja, jo Ušakova laikā politiķiem nebija svarīgi rūpēties par zaļu, ilgtspējīgu un cilvēkiem draudzīgu pilsētu.
Bija jāpievērš uzmanība, tāpēc nopirkām “Rimi” kociņus un paši iedēstījām dažādās pilsētas vietās, lai par to runā mediji un cilvēki. Ļaudis bija priecīgi, piemēram, Zigmars Liepiņš nāca palīgā izrotāt eglīti, bet pašvaldības departamenti turpināja atrunāties, ka koku stādīšanai traucē komunikācijas, tas ir dārgi un sarežģīti.
Taču citur stāda kokus! Izstrādājām projektu, lai parādītu, ka lielus kokus ir iespējams stādīt arī pašā pilsētas centrā. Gribējām parādīt arī to vērtību, jo stādīšana mums izmaksāja daudz, bet ikdienā pilsētā vieglprātīgi zāģējam lielus, daudzus desmitus gadu augušus kokus, nenovērtējot, ka tā ir milzīga, arī finansiāli izmērāma vērtība!
Man pašai bija iespēja iepazīties ar vēl vienu sabiedrības iniciatīvas projektu – pilsētas dārziem bijušās Rīgas Sporta pils teritorijā, kur trīs vasaras augs un zaļos apkārtnes iedzīvotāju dārziņi, ierīkoti 640 kastēs. Dārziņi palīdzējuši kaimiņiem iepazīties, un tagad viņi uz ielas sveicinās.
Nīderlandieši jau septiņdesmitajos gados izpētījuši, ka sveicināšanās un kaimiņu iepazīšana ir atkarīga arī no pilsētas plānošanas. Ielās ar mierīgāku satiksmi cilvēkiem ir vairāk draugu, intensīvā – mazāk, jo ļaudis nemēģinās šķērsot ielu un parunāties ar pretējās mājas iedzīvotāju, bet steigs ātrāk nokļūt galamērķī.
Kādas sarunas var būt uz ielas, no kuras gribas izvairīties, kur dēļ trokšņa ar blakus stāvošu cilvēku jārunā paaugstinātā balsī, nav soliņu, kur apsēsties, nav zaļuma, koku, kā piemēram, Brīvības ielā.
Vienā sastrēgumu stundā pa Brīvības ielu izbrauc divi tūkstoši transporta vienību. Plānotāji jautā: “Cik transporta vienību varam pārvietot pa ielu?”, bet mēs, mainot uzsvarus, vaicājam: “Cik efektīvi varam pārvietot cilvēkus šajā ielā?” un ieraugām, ka tās pašas stundas laikā pārvietojas vairāki simti velobraucēju, tūkstošiem gājēju un sabiedriskā transporta lietotāju.
Iela ir jāpakārto efektīvai cilvēku plūsmai, nevis transporta vienību pārvietošanai. Brīvības iela ir, taču brīvības tur nav, jo tā ir kļuvusi par bīstamu, trokšņainu un putekļainu tranzīta ielu. Transporta un gājēju plūsmu dati rāda, ka ar auto tur brauc tikai 20% iedzīvotāju, bet viņiem esam atdevuši 80% no ielas telpas.
Tas ir nedemokrātiski, nepareizi un greizi, jo neved uz cilvēkiem dzīvošanai draudzīgu pilsētu.
Vieta starp ēkām un ielu ir ierobežota, taču, pareizi plānojot, varam atrast vietu gan kokiem, gan drošai veloinfrastruktūrai, gan patīkamai gājēju telpai.
Pirms četriem gadiem uz Brīvības ielas Vidzemes tirgus tuvumā abās pusēs pa nakti tika uzkrāsotas velojoslas!
Un satiksme neapstājās, kas skaidri parādīja, ka iela var funkcionēt savādāk. Visi par to bija pārsteigti. Tā laika mērs bija apsolījis tādas uzkrāsot, taču solījumu nepildīja, tāpēc 2018. gadā pie Rīgas domes taisījām piketu ar prasību mainīt pilsētas plānošanas veidu.
Bijām pārsteigti, ka bija sanākuši tik daudzi, kam ir svarīga droša, patīkama, zaļa un ilgtspējīga vide. Opozīcija, kas tagad atrodas pozīcijā, solīja, ka atbalsta šo ideju, un mēs gaidām, ka viņi rīkosies un to īstenos. Vietas tur pietiek visiem.
Tev ir kas sakāms arī par tuneļiem.
Tuneļi ir mantojums, ko esam saņēmuši no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, jo tolaik bija cita filozofija – neeksistēja cilvēki ar kustību traucējumiem. Pirms 20 gadiem Kopenhāgenas galvenais arhitekts Jans Gēls jau teica, ka pilsētas centrā Rīgai tuneļi nav jāsaglabā. Stokholmā, Parīzē, Berlīnē tādu nav.
Tuneļi ir arhaisms un šķērslis invalīdiem, vecākiem ar bērnu ratiņiem u. c.
Ne jau ratiņkrēsls cilvēku padara par nespējīgu, bet kāpnes, pa kurām nav iespējams droši pārvietoties.
Vai jūti, ka izdodas rīdziniekus iekustināt?
Biedrības “Pilsēta cilvēkam” pamatmērķis ir mainīt skatījumu uz pilsētu, taču necenšamies salauzt to, ko nevar. Pirms sešiem gadiem bija sajūta, ka tikai es un vēl daži cilvēki spējam runāt vienā valodā, saprast, par ko cīnāmies.
Tagad redzu, ka tas ir izgājis daudz plašāk, ļaudis vairāk iesaistās un runā par vides lietām. Pārmaiņas notiek mūs prātos, kopumā augam kā sabiedrība, un rodas pieprasījums pēc citādas vides. Nevajadzētu dzīvot ar iedomām, ka par Rīgu parūpēsies tikai domnieki, departamentu darbinieki vai vēl kāds cits. Pilsēta taču pieder visiem mums, un ideju līdzdalības budžeta projektu konkursam var iesniegt jebkurš rīdzinieks.
