Somu karavīri frontē. 1942. gada jūlijs
Somu karavīri frontē. 1942. gada jūlijs
Foto: “SA-KUVA”, Somijas militārais arhīvs

Atriebes dārgā cena: Somijas atbildes trieciens Padomju Savienībai pēc smagā Ziemas kara postījumiem 115

Roberts Rasums, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

1941. gada jūnijā sākās tā dēvētais Turpinājuma karš, kad Somija deva atbildes triecienu Padomju Savienībai pēc smagā Ziemas kara postījumiem.

To sekmēja nodevīgās lielvaru spēles, kas noteica drosmīgās un sīkstās ziemeļvalsts izvēli atkal iesaistīties militārā konfliktā ar PSRS.
CITI ŠOBRĪD LASA

9. jūlijā sākās somu vienību uzbrukums padomju kontrolētajām teritorijām.

1948. gada aprīlī Josifs Staļins banketā tostu par godu Somijas Bruņotajiem spēkiem sāka ar vārdiem: “Valsti ar sliktiem bruņotajiem spēkiem neviens neciena, bet valstij ar spēcīgu armiju visi atdod godu!” Tie nebija tukši vārdi – Somija Otrā pasaules kara laikā divas reizes karoja ar Padomju Savienību un izdzīvoja, neraugoties uz to, ka Somijā bija tikai 3,7 miljoni iedzīvotāju – mazāk nekā PSRS Bruņoto spēku karavīru skaits šā kara laikā.

Pēc 1939.–1940. gada Ziemas kara Somija izdzīvoja, taču par valstiskumu samaksāja dārgu cenu – vairāk nekā 25 tūkstoši somu karavīru bija krituši, 400 tūkstoši somu devušies bēgļu gaitās, aptuveni 57 tūkstoši kvadrātkilometru, t. i., 10 procenti Somijas teritorijas, Somijas zemes, tajā skaitā Karēlijas zemes šaurums un Somijas otra lielākā pilsēta Vīpuri, nonāca Padomju Savienības kontrolē.

Jāņem vērā tas, ka noslēgtais miera līgums somiem nekādu brīvību negarantēja – to, cik uzticīgi Padomju Savienība pilda savus solījumus, labi parādīja Baltijas valstu piemērs.

Padomju Savienība aktīvi un bez ierobežojumiem iejaucās Somijas iekšpolitikā, nemitīgi turpinot žvadzināt ieročus pie Somijas robežām.

Somijas dilemma lielvaru spēlēs

Somijas nosliekšanos par labu Vācijas pozīcijai jāapskata no vairākām pusēm. Pirmkārt, somiem bija skaidrs, ka Rietumu valstu, kas turpināja cīņu ar nacistisko Vāciju, atbalsts potenciālā konflikta gadījumā ar Padomju Savienību būs vēl mazāks nekā iepriekš.

Ziemas kara laikā tas aprobežojās ar skaistiem vārdiem un simbolisku atbalstu somu pārapbruņošanās centieniem, bet nākamajā konfliktā varētu cerēt, augstākais, tikai uz labiem vārdiem.

Reklāma
Reklāma

Otrkārt, 1940. gadā sākās Austrumeiropas sadalīšanas cikls – kamēr Vācija okupēja Dāniju un Norvēģiju, Padomju Savienība okupēja Baltijas valstis, vienlaikus pastiprinot provokācijas pret Somiju – virs Somu līča tika notriekta Somijas civilā pasažieru lidmašīna, turklāt PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs izrādīja neslēptu interesi par niķeļa atradnēm Petsamo pussalā, kā arī Ālandu salu demilitarizāciju un pilnīgu apjoma ierobežojumu atcelšanu PSRS garnizonam Hanko pussalā.

Somu “Bristol Blenheim” bumbvedējs.
Foto: “SA-KUVA”, Somijas militārais arhīvs

Kopumā situācija likās drūma. Kamēr Vācijas vienīgais pretinieks Eiropā palika tikai Lielbritānija, PSRS veica vienu okupāciju pēc otras.

Somi apzinājās, ka vēl viena padomju agresija var būt tikai laika jautājums.

1941. gada janvārī Somijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Heinriks, viesojoties Berlīnē, saņēma mājienus par iespējamu PSRS – Vācijas karu un tiešus jautājumus par Somijas pozīciju šajā konfliktā.

Atklātāks aicinājums izskanēja 20. maijā, kad Somijas prezidents Risto Riti saņēma tiešu piedāvājumu, kurā Vācija apņēmās sniegt nepieciešamo militāro atbalstu gadījumā, ja PSRS uzbruktu Somijai.

Lai gan formāli līgums parakstīts netika, somi apzinājās, ka Vācija pašlaik ir vienīgais spēks, kas reāli varētu būt gatavs atturēt PSRS no Somijas iekļaušanas “brālīgo valstu saimē”. Somi, protams, piekrita.

Somi, lemjot par iespējamu Somijas pievienošanos Vācijas uzbrukumam, cerēja uz vienu no trim scenārijiem, no kuriem neviens 1941. gada pirmajā pusē nelikās neiespējams.

Pirmkārt, Vācija varēja sakaut PSRS, tādējādi somi atgūtu teritorijas, kuras valsts zaudēja Ziemas karā.

Otrkārt, Vācijas un PSRS konflikts varētu izvērsties tādā asinspirtī, ka PSRS nespētu koncentrēt spēkus Somijas sakaušanai.

Treškārt, Vācijas uzbrukums PSRS varētu beigties ar ātru mieru starp valstīm – tādā gadījumā Somija būtu atguvusi zaudētās teritorijas, vienlaikus saglabājot Vācijas sabiedrotās statusu.

Jāuzsver – neviens no šiem plāniem neietvēra plašu PSRS teritoriju okupāciju, ja vien to neprasīja militārie apstākļi.

Pirmās kaujas

1941. gada jūnijā somi slepus uzsāka PSRS okupēto Karēlijas zemes šauruma izlūkošanu. 6. jūnijā vācu vienības sāka izsēsties Somijas ziemeļos, lai veiktu uzbrukumu Murmanskas virzienā – jau 15. jūnijā vāciešiem tika dota atļauja brīvi operēt Lapzemes teritorijās, kur somu vienības tika pakļautas vācu vadībai.

17. jūnijā Somija slepus uzsāka mobilizāciju. Somija Turpinājuma kara pirmajā posmā mobilizēja tik mazai valstij neredzēti lielus spēkus – mēneša beigās vairāk nekā pusmiljons Somijas karavīru bija gatavi atmaksāt PSRS par Ziemas kara postījumiem.

Lai gan pēc operācijas “Barbarosa” somi pasludināja neitralitāti, saspīlējums ar PSRS pieauga – 25. jūnijā pēc tam, kad Hanko pussalā izvietotā padomju artilērija sāka aktīvi apšaudīt objektus Somijā, kā arī atsākās PSRS gaisa uzlidojumi Somijas pilsētām, somi pasludināja, ka Somijai ir tiesības sevi aizstāvēt un Somija ar PSRS atrodas karastāvoklī.

Somu zenītartilērija, aizsāvot Helsinkus. 1942. gada novembris.
Foto: “SA-KUVA”, Somijas militārais arhīvs

Jau 9. jūlijā somu vienības devās uzbrukumā. Somu vienības – guvušas pieredzi nesenajā karā, ar augstu morāli, kā arī apbruņotas ar Ziemas karā sagrābtajiem padomju tankiem un lielgabaliem – sākotnēji ātri virzījās PSRS kontrolētajās teritorijās.

Līdz 23. augustam, kad Somijas Bruņoto spēku komandieris maršals Mannerheims deva pavēli apstāties, somi bija atguvuši visas iepriekš zaudētās teritorijas.

Paralēli šiem uzbrukumiem 30. jūlijā sākās somu ofensīva Karēlijas zemes šaurumā ar mērķi atgūt Vīpuri. Lai gan somi uz priekšu virzījās ātri, kaujas bija smagas – jau Ziemas karā bija apstiprinājies, cik prasmīgs un grūti satriecams ir padomju karavīrs aizsardzībā.

Neskatoties uz to, līdz septembrim visos frontes sektoros Somija bija atguvusi zaudētās teritorijas.

Somijas uzbrukums darīja padomju militāro vadību bažīgu – ziemeļos somi kopā ar vāciešiem virzījās Murmanskas virzienā. Murmanska un tās dzelzceļa līnija bija PSRS dzīvībai svarīgākā artērija – lai cik ļoti mūsdienu krievu vēsturnieki to gribētu noliegt, pa šo dzelzceļu no Murmanskas uz fronti atgādātie Rietumu sabiedroto kara materiāli izglāba Maskavu.

1941. gada ziemas izšķirošajās kaujās puse sarkanās armijas vidējo un smago tanku bija ražoti valstīs, kur valdīja kapitālisms un runāja angļu valodā.

Otrkārt, gadījumā, ja Somija virzītos Ļeņingradas virzienā, pastāvēja nopietni draudi pusielenktajai pilsētai – somu aktivitāte varētu būt izšķirošais cirtiens.

Neskatoties uz iespējām un vācu mudinājumiem, somi tomēr palika nelokāmi un dziļāk PSRS teritorijā virzījās tikai tad, ja to pieprasīja militārā situācija.

Tā tas notika, piemēram, Karēlijā, kur somi starp vietējiem, sev par pārsteigumu, sastapa maz draudzīgu seju – Staļina tīrīšanās reģionā bija deportēta tik liela vietējo karēļu daļa, ka Karēlijas PSR ātri vien tika likvidēta.

Interešu diktētā reakcija

Interesantā kārtā Lielbritānija, kas nu kopā ar PSRS karoja pret Vāciju, uz Somijas darbībām skatījās iecietīgi. Tikai 1941. gada nogalē Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils sāka izdarīt spiedienu uz Somiju, prasot pārtraukt karadarbību pret PSRS, pretējā gadījumā draudot ar kara pieteikšanu.

Sākotnēji somi vilcinājās, un 6. decembrī Lielbritānija pieteica Somijai karu, neapzinoties, ka somi savus uzbrukumus jau sāk apturēt.

Tiesa, līdz pat konflikta beigām Lielbritānijas kara pieteikums Somijai palika drīzāk formāls – pāris pēc PSRS spiediena izdarītie britu aviācijas uzlidojumi parasti beidzās ar to, ka britu piloti savu bumbu kravu “neveiksmīgi” sabēra jūrā.

Starp citu, ASV karu Somijai nekad tā arī nepieteica, gluži pretēji – sākotnēji ASV vēstnieks pat apsveica somus ar panākumiem cīņās pret PSRS. Tikai pēc ASV iesaistīšanās karā ASV retorika kļuva skarbāka.

Somijas lēmums apturēt uzbrukumus Murmanskai bija vienkāršs – Mannerheims bažījās, ka uzbrukums varētu prasīt pārāk daudz somu dzīvību, vienlaikus pie Maskavas vācu militārā mašīna sāka buksēt, tāpēc vēl vairāk kaitināt PSRS nešķita labs lēmums.

Līdzīga situācija bija ar Ļeņingradas aplenkumu – somi apzinājās, ka PSRS nekad nepiedotu Somijas uzbrukumu revolūcijas šūpulim – galu galā PSRS sākotnējais ultimāts Ziemas karā bija tieši robežas atbīdīšana tālāk no Ļeņingradas.

1942. gada jūnija beigās fronte nostabilizējās – viens kara gads mazajai nācijai jau prasīja par daudz.

Vidēji 1941. gadā somi zaudēja 450 ievainoto un kritušo dienā.

Kaujām pierimstot, šis skaits nokritās līdz 60, un Somija varēja atļauties daļu karavīru nosūtīt mājās.

Karam ieilgstot, somi sāka bažīties par Vācijas izredzēm; 1943. gada sākumā Vācija piedzīvoja sakāves visos frontes sektoros – tika pārrauts Ļeņingradas aplenkums un iznīcināta 6. armija pie Staļingradas.

Tajā pašā laikā vēl joprojām somi skaudri apzinājās, ka pamiers somu–padomju frontē ir tikai vācu nopelns un agri vai vēlu PSRS trieciens pagriezīsies arī Somijas virzienā.

Somijas prezidents Risto Riti panāca neiespējamo – Vācija, paļaujoties uz Somijas prezidenta mutisku solījumu (interesantā kārtā šīs sarunas ieraksts ir viens no retajiem, kurā vēsture saglabājusi Ādolfa Hitlera mierīgo balsi), piegādāja Somijai modernu bruņojumu – “Panzer IV” tankus, “StuG IV” triecienlielgabalus un “Messerschmitt BF-109G” iznīcinātājus, kuriem par upuri krita daudzi padomju tanki un lidmašīnas.

Gada otrajā pusē Vācijas bažas kļuva aizvien nopietnākas – somi arvien vairāk izrādīja gatavību noslēgt separātu mieru, pat pieļaujot ASV starpniecību.

Vācija atklāti draudēja okupēt Somijas teritoriju.

Šajā laikā aizvien skaidrāk izkristalizējās Somijas specifiskā nostāja – somi uzstāja, ka Somija ir nevis Vācijas sabiedrotā, bet gan kopā ar Vāciju karo pret kopīgu ienaidnieku, līdz ar to Somijas un PSRS miera līgums ir tikai Somijas darīšana.

Lai gan 1943. gada otrajā pusē Lielbritānija Somiju pasludināja par Ass valsti, t. i., par valsti, kas var izbeigt karu, tikai pieņemot bezierunu kapitulāciju, PSRS nemitīgi paziņoja, ka ir gatava sarunām.

Tiesa, PSRS piedāvātie noteikumi bija tik skarbi, ka somiem neatlika nekas cits kā vien turpināt cīņu.
Vīpuri drupas. 1941. gada sepembris.
Foto: “SA-KUVA”, Somijas militārais arhīvs

Staļina atriebe

Pēc tam kad sarkanā armija atspieda vācu spēkus no Ļeņingradas, pilnībā atklājās iespēja atjaunot spiedienu uz Karēlijas zemes šaurumu. Sākās aizvien nopietnākas sadursmes Somijas – PSRS frontē, kā arī 1944. gada februārī padomju aviācija uzsāka barbarisku Somijas civilo mērķu bombardēšanu.

Vācija vēl joprojām visiem spēkiem mēģināja saglabāt Somijas gatavību turpināt karu, to pastiprinot ar pirmajām prettanku granātmetēju “Panzerschreck” un slaveno “tanku dūru” piegādēm.

Pagāja tikai nedēļa, un Ādolfs Hitlers izlēma pārtraukt jebkādas ieroču piegādes Somijai. Tikmēr Josifs Staļins parakstīja pavēli par ofensīvas gatavošanu pret Somiju.

Maijā maršala Mannerheima štābā ienāca ziņas par aizvien lielāku padomju aktivitāti frontē. Lai gan sākotnēji tas izskatījās tikai pēc padomju politiska žesta, aizdomas palielinājās, jo sarkanā armija frontē ievēroja pilnīgu radio klusēšanu, turklāt Zviedrijas militārās izlūkošanas dienests slepeni noplūdināja informāciju somiem par gaidāmo padomju ofensīvu.

Gada otrajā pusē jau bija skaidrs, ka padomju uzbrukums ir neizbēgams.

Somu aizsardzības plāns balstījās uz tiem pašiem principiem, kādi bija Ziemas karā, – spēcīgu, elastīgu aizsardzību un pretuzbrukumiem.

Somi šim plānam gatavojās jau kopš brīža, kad Vācija sāka izrādīt vājuma pazīmes, aizsardzības līnijas nostiprināšanai atvēlot vairāk nekā 400 000 kubikmetru betona.

Somijas armija padomju uzbrukumam 1944. gada otrajā pusē bija daudz gatavāka nekā 1939. gadā – tā bija labāk bruņota, Ziemas kara pieredze bija neatsverama, turklāt bija saformētas modernas artilērijas apakšvienības, kā arī pirmā tanku divīzija, kas bija bruņota ar relatīvi modernu, Vācijā ražotu bruņutehniku.

Tiesa, arī sarkanā armija 1944. gadā nebija tas nepieredzējušais spēks, kas pēc Staļina īstenotajām tīrīšanām neprata neko vairāk kā vien frontālus uzbrukumus.

Kaujās ar vērmahtu rūdītās padomju vienības nu uzsāka masīvu tanku un aviācijas atbalstītu uzbrukumu, kura mērķis bija pārraut somu fronti Karēlijas zemes šaurumā, atgūt Vīpuri un, ja rodas iespēja, ieņemt Helsinkus.

Mērķa sasniegšanai tika koncentrēti 260 tūkstoši karavīru, 1000 lidmašīnu, 7500 lielgabalu un mīnmetēju, kā arī vairāk nekā 600 tanku un pašgājēju lielgabalu. Somi pretī varēja koncentrēt tikai 90 tūkstošus karavīru, savukārt padomju pārsvars tanku, lielgabalu un aviācijas ziņā bija daudz, daudz lielāks.

Drīz vien somu fronte tika pārrauta, Ziemas karā līdz pēdējam aizstāvētā Vīpuri pilsēta krita jau pēc divas dienas garām haotiskām cīņām.

Situācija bija kritiska, Mannerheims meta sektorā vienu rezerves divīziju pēc otras, vācieši atjaunoja prettanku ieroču piegādes, un somiem beidzot izdevās stabilizēt situāciju, lielā mērā pateicoties mazām ielenktu somu karavīru pretestības saliņām, kas fanātiski pretojās uzbrukumiem, aizkavējot sarkanās armijas virzību uz priekšu.

Foto: “SA-KUVA”, Somijas militārais arhīvs

Brīvības cena

21. jūnijā sākās padomju ofensīva Somijas vidienē pie Sviras upes. Te uz priekšu devās simtiem tanku un lidmašīnu.

Somu vienības zem nepārtraukta padomju spiediena tomēr spēja ar kauju atkāpties.

Kauju smagpunkts pienāca 1. un 2. jūlijā, kad somi zaudēja gandrīz 800 karavīru dienā – mazajai nācijai tas bija neizsakāmi smags trieciens.

Neskatoties uz to, somu artilēristi bija uzdevumu augstumos, pozīciju priekšā noguldot vienu uzbrucēju vilni pēc otra, un somi vēl joprojām lepni varēja atteikt Staļina prasībai par bezierunu kapitulāciju, par to samaksājot ar vairāk nekā astoņiem ar pusi tūkstošiem kritušo un ievainoto.

Sarkanā armija zaudēja vairāk nekā 500 tanku, 22 tūkstošus karavīru un 250 lidmašīnu.

Zaudējumi bija tik lieli, ka Staļins izlēma atteikties no Somijas okupācijas – cīņas šajā frontes sektorā prasīja pārāk daudz resursu, ko citādi būtu iespējams koncentrēt pret Vāciju, kuras divīzijas atspiest bija iespējams tikai ar smagām, asiņainām kaujām.

4. augustā par Somijas prezidentu kļuva maršals Mannerheims. Paradoksālā kārtā padomju diplomāti uz Mannerheimu, kas trīs reizes bija karojis ar boļševikiem, skatījās ar lielāku uzticību nekā uz Risti.

Mannerheims bija reālpolitiķis, kas aktīvi aizstāvēja separātu mieru ar PSRS, ko neietekmēja arī tādi žesti kā Hitlera piešķirtās ozollapas pie Mannerheima Bruņinieku pakāpes Dzelzs krusta.

2. septembrī Somijas parlaments apstiprināja pamiera noteikumus, vienlaikus pieprasot, ka visām vācu vienībām jāpamet Somija līdz pat 15. septembrim.

4. septembrī Staļins pieņēma somu pamiera noteikumus, tiesa, padomju artilērija uz somu pozīcijām turpināja šaut līdz pat pēdējai minūtei.

Pamiera noteikumi bija smagi – tika atjaunotas 1940. gada Somijas robežas, kā arī PSRS ieguva Petsamo reģionu ar niķeļa raktuvēm.

Somiem bija jālikvidē nacionālistiskās grupas, piemēram, sieviešu aizsargu organizācija “Lotta Svärd”, kas kara laikā apkopa un uz mājām nosūtīja tūkstošiem somu kritušo. Bija jālegalizē Somijas komunistiskā partija, jāierobežo Somijas Bruņoto spēku lielums un PSRS jāsamaksā milzīgas reparāciju summas.

Pēc padomju prasības Vācijas karaspēku no Somijas vajadzēja izspiest ar spēku – sekoja t. s. Laplandes karš, kas somiem prasīja vēl 4000 kritušo un ievainoto. Vācieši atkāpjoties skrupulozi sagrāva Laplandi, iznīcinot vairāk nekā 15 000 ēku un praktiski visu dzelzceļa infrastruktūru.

Neskatoties uz to, Somija palika vienīgā Eiropas valsts, kas karoja ar Padomju Savienību un nebija tās okupēta.

Cena, ko somi samaksāja Turpinājuma karā, nebija velta. No vienas puses, somi izvairījās no likteņa, kas bija piemeklējis Dāniju un Norvēģiju, no otras  – sarkanās armijas vienības tā arī neiesoļoja Helsinkos.

Turpmākajos gadu desmitos Somija baudīja statusu, par ko nevarēja sapņot ne tikai Baltijas valstis, bet arī Polija, Ungārija un Čehoslovākija – brīvību bez padomju varas un tiesības uz patiesu neatkarību.

Tiesa, aukstā kara laikā process, kas iegājis vēsturē kā “finlandizācija”, ir atstājis iespaidu uz Somiju arī mūsdienās.

Tajā pašā laikā somiem jautājumos par savu drošību nav kompromisu – vēl joprojām netrūkst brīvprātīgo, kas papildus obligātajam militārajam dienestam izvēlas trīs mēnešus garu virsnieka rezervista kursu.

Ne velti cirkulē stāsts par anekdotisku gadījumu, kurā kāds vārdā neminēts Somijas diplomāts uz jautājumu, kāpēc visās militārajās mācībās Somija aizsargājas tikai no uzbrukumiem tajā pusē, kur atrodas Krievija, soms atbildējis – mēs nevaram iedomāties, ka Krievija varētu uzbrukt no Rietumiem.