“Bez latviešiem šīs filmas nebūtu.” Neticamā ielaušanās “Giro d’Italia” aizkulisēs 0
Pēc lauru plūkšanas vairākos Eiropas A klases kinofestivālos no piektdienas, 27. aprīļa, Latvijā skatāma pasaulē pazīstamā lietuviešu kino režisora ARŪNA MATEĻA dokumentālā filma “Brīnišķīgie lūzeri. Cita pasaule” (Wonderful Losers: A Different World).
Šis ir unikāls kino stāsts – pirmoreiz kino un arī lielā sporta vēsturē kopā ar Latvijas kino profesionāļiem uzņemtā filma atklāj elites velosacīkšu “Giro d’Italia” neredzamo pusi. “Pēdējo 40 gadu laikā nevienai neatkarīgai grupai nav bijis atļauts filmēt šo sacensību iekšienē, pat pašiem itāļiem ne – viņi to uzskata par neiespējamu. Un tad no Baltijas jūras piekrastes ierodas puiši un filmē!” sarunā ar “Kultūrzīmēm” atklāj filmas režisors.
“Bez latviešiem filma nebūtu notikusi,” saka Arūns Matelis, filmēšanu miljonu auditorijas velosacīkstēs dēvējot par baltu cilšu neiespējamo odiseju. “Giro d’Italia” ir viena no trim pasaulē lielākajām un grūtākajām velosacīkstēm. Jau filmēšanas atļauju leģendārajā veloreisā komanda, kurā ir arī latviešu operatori Valdis Celmiņš un Ivars Zviedris, montāžas režisors Gatis Belogrudovs un producents Uldis Cekulis, gaidīja četrus gadus. Savukārt pašā filmēšanas procesā katrs nepareizs solis draudēja ar izraidīšanu no sacīkstēm. Risks ir attaisnojies – darbs jau ieguvis labākās pilnmetrāžas dokumentālās filmas titulu Varšavā, Minskā un Triestē, arī Lietuvas labākās filmas godu, tikko tas arī iekļauts Maskavas starptautiskā kinofestivāla dokumentālo filmu konkursā.
– Filmas centrā ir tā sauktie gregari, profesionālās riteņbraukšanas mūki, kuri vienmēr brauc aizmugurē, piegādā biedriem ūdeni un sviestmaizes, bet jau startējot nolemti zaudēt. Jūsu stāsta tēma un varoņi neierakstās valdošajās simtgades atcerei veltītajās “tendencēs” un šķiet pat svešādi. Kas jūs uz to mudināja – dokumentālista intuīcija vai arī pareizs aprēķins?
A. Matelis: – Mudināja personīgs aspekts, jo riteņbraukšana vienmēr bijusi mana kaislība kopš bērnības. Tomēr nevēlējos runāt par to, kā darīts līdz šim. Ja paskatāmies pēdējo desmit gadu dokumentālās filmas, kas veltītas velosportam, tad lielākajā daļā figurē divas galvenās tēmas – dopings un Ārmstrongs. Tomēr riteņbraukšana ir daudz niansētāka, un filma patiesībā nav stāsts par riteņiem, bet par uzvarētājiem un zaudētājiem. Līderi jeb kapteiņi lielajā riteņbraucēju komandā var būt tikai daži. Pārējie 95 procenti – tā dēvētie gregari – jeb franču valodā – domestique – ir puiši, kuri upurējas, lai gan viņi ir tikpat talantīgi, dažs pat bijis vairākkārtējs pasaules čempions. Doma runāt par šo, manuprāt, ļoti skaisto, bet nezināmo riteņbraukšanas sporta pusi iedvesmoja filmai.
– Bijāt pārsteigts par filmas panākumiem?
– Jā – labā nozīmē. Pasaulē katru gadu, ik mēnesi nofilmē daudz spēcīgu, aizraujošu dokumentālo filmu, kas reflektē par mūsdienu pasauli, cilvēku ciešanām, sāpēm, kariem. Biju tik pārsteigts par balvu, ka jautāju Varšavas kinofestivāla žūrijai, kādēļ viņi izvēlējušies filmu par tik specifisku tēmu kā velosports. Viņi teica – mēs neko nesaprotam no riteņbraukšanas, un patiesībā mūs tā nemaz neinteresē, taču šajā gadījumā riteņbraukšana kļuvusi par metaforu pašai dzīvei.
– Kādēļ tieši “Giro”, nevis, piemēram, leģendārais “Tour de France”, par ko, pateicoties grupai “Kraftwerk”, dzirdējuši arī tie, kas par lielo velosportu nezina neko?
– Uzrunājām arī citas sacīkstes – “Paris – Roubaix”, kas ir “Tour de France” pārziņā. Tomēr viņu nosacījumi mums nederēja – maksa par filmēšanu 300 tūkstoši eiro bija pārāk augsta, un tas bija ļauts tikai pie finiša līnijas. Tā nevarētu iznākt laba filma. Bet bija arī cits iemesls. Ja “Tour de France” ir pasaulē populārākais veloreiss, taču “Giro d’Italia” noteikti skaistākais, kas mums ir daudz svarīgāk. “Giro” notiek agrā pavasarī, kad kalnu maršrutā visapkārt ir lielie glečeru ledāji. Galu galā, šis stāsts nav par kādām konkrētām sacīkstēm, bet par nebeidzamu odiseju caur četriem gadalaikiem dažādos reljefos. Stāsts par to, kā cilvēki krīt, bet rod spēku piecelties no jauna.
– Zinātāji sapratīs, ka filmēt tāda mēroga sacīkstēs ir kaut kas līdzīgs būšanai ar kameru uz laukuma nacionālās hokeja līgas zvaigžņu spēlē mirkli pirms vārtiem. Vienkāršs jautājums – kā jums tas izdevās?
– Lai saprastu, kas ir “Giro”, vispirms iedomājieties miljardu skatītāju, kas uztur šo milzu biznesa mašīnu. Pēdējo 40 gadu laikā nevienai neatkarīgai grupai nav atļauts filmēt šo sacensību iekšienē, pat pašiem itāļiem ne – viņi to uzskata par neiespējamu. Un tad no Baltijas jūras piekrastes ierodas puiši, kas neko nezina par to, un filmē! Tikai pēcāk sapratām, cik naivi bijām, domājot, ka līdz ar atļaujas saņemšanu viss būs atrisināts. Izrādījās, ka tas bija vieglākais visā filmēšanas procesā.
– Kas tad bija grūtākais?
– Pirmkārt, nevienam no mums nebija šādas pieredzes. Otrkārt, visu laiku riskējām izdarīt liktenīgu kļūdu. Mums nebija sacīkstēm derīgu autovadītāja tiesību. Motocikla braukšanas attālums no ceļmalas bija noteikts ar centimetra precizitāti. Līdztekus bija noteikumi, kurus varējām tikai nojaust – bet ne pārkāpt, jo līdz ar to mūsu filmēšanai būtu beigas. Tas ir saprotams, jo, piemēram, mūsu izraisīts sportista kritiens būtu milzīgs skandāls. Katra diena bija kā cīņa. Viena kadra dēļ operators vienatnē devās kalnos, kūstošos glečeros, un bijām laimīgi, ka viņš ir atgriezās dzīvs, pēc tam, kad lai sešas stundas bija gaidījis vienu niecīgu kadru – riteņbraucēju kolonnu kalnu ainavā.
– Darbs kopā ar latviešu komandu attaisnojās?
– Bez latviešiem – producenta Ulda (Cekuļa) un operatoriem Valda Celmiņa un Ivara Zviedra – šīs filmas nebūtu, viņi visi ir vienkārši neatkārtojami. Ivara milzīgā pieredze riteņbraukšanā bija neatsverama, filmējot ar motociklu. Viņš bija vienkārši neapturams! Savukārt filmas sākumā ir epizode, kurā viens no gregariem kāpj stāvajos kalnos, lai trenētos un rūdītos. Valdis viņam sekoja ar kameru un guļammaisu plecos, jo turpat bija jāpārlaiž arī nakts. Tas, ko viņi paveica un kādus attēlus ieguva, ir neticami. Bija mirklis, kad bija beigusies visa nauda un filma draudēja izjukt, taču Uldis bija gatavs riskēt, ieguldot savus līdzekļus. Mēs bijām kā vienota baltu cilts, kas strādā roku rokā un atbalsta viens otru.
– Jums izdevās piekļūt ārkārtīgi tuvu šīm velozvaigznēm – ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski.
– Jā! Pat ja šie gregari ir “zaudētāji” un nekad nenokļūst čempionu kārtā, viņi tomēr ir zvaigznes. Citkārt, lai viņiem piekļūtu kaut uz dažām sekundēm pirms starta, vajadzīga īpaša atļauja un procedūra. Tomēr mēs piekļuvām daudz tuvāk – piemēram, slimnīcā, masāžas laikā, nofilmējām personiskas atklāsmes. Mums laimējās, ka izdevās atrast spēcīgus varoņus. Mirkļi, ko pieredzējām un, galvenais, nofilmējām, nav iepriekš paredzami nekādā scenārijā – vai tas būtu kritiens, pēc kura sportists neatceras sievas vārdu, bet turpina braukt, vai bildinājums sacīkšu laikā, kura dēļ iespējama diskvalifikācija, jo noteikumi sportistam pieļauj tikai tehnisku apstāšanos.
– Šķiet, jau sākot darbu, esat domājis par plašāku skatītāju loku, nevis lietuviešiem vai baltiešiem.
– Es nedomāju par auditoriju, un mani neuztrauc teritorija. Bija svarīgi uzņemt labāko filmu, kāda vien ir manos spēkos. Protams, apzinos, ka Itālijā, kur teju katrā kalnā ir pa veločempiona skulptūrai, interese par riteņbraukšanu ir nesalīdzināmi lielāka nekā, piemēram, Baltijā, kur šis sports nav masu kustības līmenī. Lai redzētu sacīkstes klātienē, tur ceļu malās stāv seši miljoni cilvēku. Salīdzinājumam – četras reizes vairāk nekā “Baltijas ceļā”. Viņi ir gatavi mērot ceļu, lai visu dienu gaidītu tās nieka 20 sekundes, kad garām aizbrāžas viņu favorīti. Iespējams, šie skatītāji nebūtu jāiepazīstina ar atsevišķām sacensību niansēm, tomēr tas nav izšķiroši. Filma ir mākslas darbs, kuru var saprast arī tad, ja nezini par riteņbraukšanu pilnīgi neko.
– Jūsu darbs savulaik novērtēts ar ASV režisoru ģildes balvu, tagad turpināt savu veiksmes stāstu. Jādomā, jums zināms, kā uztaustīt labas dokumentālas filmas āderi – turklāt tādas, kura saprotama arī ārpus lokālā mēroga?
– Nē, nav. Un es nekad nemēģinātu formulēt kaut kādu labas filmas konceptu, jo ir ļoti riskanti iedomāties, ka tu zini, kā taisīt labu dokumentālo kino. Es neuzticētos nevienam, kurš saka, ka to zina. Manā gadījumā katra jauna filma ir izaicinājums. Piemēram, Varšavas festivālam šogad tika pieteikti trīs tūkstoši filmu, bet skatei atlasītas tikai 15. Ja paskatāmies uz citiem Eiropas filmu festivāliem, kopumā tajos ik gadu piesaka ap desmit tūkstošiem filmu, un katrs vēlas radīt skatītājiem saistošu, dramaturģiski interesantu un estētiski spēcīgu un aizraujošu darbu. Tomēr radīt filmu ir kā rakstīt grāmatu! Ik reizi rodas jauni noteikumi. Mēģināt atkārtot iepriekšējos filmas panākumus ir bezjēdzīgi.
– Tomēr ir taču kādi principi, ko ievērojat?
– Ielieku visu sirdi un daru labāko, ko spēju.
– Par ko un kā mūsdienās vēlas runāt Lietuvas dokumentālais kino?
– Protams, simtgades kontekstā mums ir jāfokusējas uz mūsu vēstures lappusēm un ar to saistītām tēmām. Tomēr šādi rāmji vienmēr raisa dilemmu – no vienas puses, ir tēma un griba likt cilvēkiem saprast kaut ko vairāk par viņiem pašiem, par viņu identitāti, taču, no otras puses, ir svarīgi, ka pie šīs domas esi nonācis dabiski. Ir jārunā par mums pašiem, par mūsu dzīvi. Tikai tā ir iespēja paveikt divas svarīgas lietas, kas jādara kino jomā – uzrunāt mūs pašus un uzrunāt pasauli. Manuprāt, dokumentālais kino un vispār kino valoda ir ietekmīgāks veids, kā uzrunāt skatītāju starptautiski nekā, piemēram, rakstīts vārds. Ir ļoti daudz tēmu, kuras var piesaistīt plašu uzmanību. Jums, latviešiem, šobrīd jau ir daudz labu un arī pasaulē atzītu kino veidotāju. Jūsu filmas regulāri tiek izvēlētas starptautisku festivālu skatēs, un izkļūt cauri šim stingrajam filtram, kuram cauri tiek aptuveni pieci procenti filmu pasaulē, ir ārkārtīgi svarīgi. Īpaši tādām valstīm kā Lietuva un Latvija, kur kino jomai ir ļoti mazs finansējums. Mūsu vienīgais trumpis ir talants, un tas mums ir.
RADOŠĀ VIZĪTKARTE
ARŪNS MATELIS (1961)
*Režisors, Lietuvas pirmās neatkarīgās filmu kompānijas “Nomuinum” dibinātājs, Eiropas filmu akadēmijas biedrs un Lietuvas “Oskara” atlases komitejas biedrs.
* Filmogrāfija: “Brīnišķīgie lūzeri. Cita pasaule” (2017, Varšavas, Minskas, Triestas kinofestivālu balva par labāko dokumentālo filmu, Lietuvas Nacionālā kinobalva par labāko filmu); “Pirms pārlidot uz Zemi” (2005, ASV Kinorežisoru ģildes balva, “Sudraba vilks” Amsterdamas kinofestivālā, “Zelta balodis” Leipcigā, “Lielais zīmogs” Zagrebā, “Documenta Madrid” balva); “Svētdiena. Liftnieka Alberta gospelis” (2003); “Lidojums pār Lietuvu vai 510 minūtes klusuma” (2000); “Desmit minūtes pirms Ikara lidojuma” (1990); “Piespiedu emigrācijas dienasgrāmata” (1999); “Pirmā atvadīšanās no paradīzes” (1998); “Nepabeigtie Jeruzalemes stāsti” (1996); “Pašportrets” (1993); “Baltijas ceļš” (1989).
UZZIŅA
Filma “Brīnišķīgie lūzeri. Cita pasaule” būs skatāma no 27. aprīļa kinoteātros Rīgā (“Splendid Palace”, “Cinamon”), Liepājā, Cēsīs, Rēzeknē, Daugavpilī, Ventspilī. Filmas kopprodukcija: Latvija, Lietuva, Itālija, Šveice, Īrija, Ziemeļīrija, Spānija un Beļģija.
