Bērnība kara ēnā, vienīgais dēls zemes klēpī un mazie laimes mirkļi: atminoties dzejnieka Jāņa Petera dzīves ceļu… 1
Kā vēstījām, 85 gadu vecumā mūžība devies izcilais latviešu dzejnieks, ievērojamais sabiedriskais darbinieks un diplomāts Jānis Peters, taču viņa atstātais kultūras mantojums dzīvos mūžīgi. Dzejnieks savā dzīvē pieredzējis gan daudz prieka, gan skumju pilnu brīžu, tāpēc piedāvājam ielūkoties dažos spilgtākajos Jāņa Petera dzīves mirkļos.
Bērnība kara ēnā
Jānis Peters dzimis 1939. gada 30. jūnijā. Kas var iespiesties atmiņā puikam Kurzemes katlā kara beigās? Sarunā ar Viju Beinerti viņš atminējās, ka Priekuli, kur viņš ar ģimeni dzīvoja, nežēlīgi bombardēja. Atmiņā tikai traumas – uzlidojumu trauksmes kaucieni naktīs, gaisa kaujas, glābšanās pagrabos, zaldātu marodierisms. Kādas tur mākoņu laivas. Pēc kara, 1945. gadā, tēvs viņu ar māsu mierinājis – ja naktī viņus vedīs kaut kur prom, lai neraudot, jo visur varot dzīvot… Tēvs baidījies par savu pirmskara sociāldemokrātisko piederību – kā jau meņševiki sociāldemokrāti tika pieskaitīti boļševiku niknākajiem ienaidniekiem. Protams, bērnībā Liepāja atmiņā viņam palika ar vareno un diženo, neatkārtojamo jūru. Liepāja, pēc Jāņa Petera teiktā, ir brīnišķīga pilsēta, kur visas ielas, kas ved uz vakarpusi, atduras jūrā. Viņš jūru mīlēja, un viņam bija no tās bail.
