Pavicina savu apliecību un tiek sveikā cauri!? Tas, kas notiek pēc tam, kad deputāts pārkāpis likumu, dažos var izraisīt sašutumu 0
Kad cilvēkam ir īpašs statuss vai amats, var rasties jautājums, vai tas nozīmē, ka uz šo cilvēku attiecas arī īpaši noteikumi. Deputātu gadījumā šis aspekts kļūst īpaši interesants, jo uz viņiem attiecas deputātu imunitāte.
Vārds ‘imunitāte’ pats par sevi rada zināmu priekšstatu – it kā uz cilvēku likums attiektos citādi nekā uz pārējiem sabiedrības locekļiem. Bet kāpēc šī amata pārstāvjiem būtu nepieciešama aizsardzība, kādas nav citiem? Zvērināts advokāts Jānis Dzanuškāns skaidro, ka atbilde nav meklējama tajā, ka deputāti būtu neaizskarami. Plašāku viņa skaidrojumu par to, ko šis jēdziens patiesībā nozīmē un ko šajā ziņā paredz likums, lasi zemāk!
Deputāta imunitāte ir procesuāla aizsardzība
“Deputāta imunitāti bieži uztver kā sava veida privilēģiju – ka deputātu nevar aizturēt, nevar sodīt un uz viņu attiecas citi noteikumi nekā uz pārējiem cilvēkiem. Patiesībā juridiski tas nav gluži tā.
Deputāta imunitātes galvenais mērķis nav pasargāt deputātu personīgi no atbildības.
Tās mērķis ir pasargāt parlamentu un deputātu no nepamatotas valsts varas – izpildvaras – iejaukšanās, kas varētu traucēt viņam pildīt savu mandātu.
Latvijā šo jautājumu pamatā regulē Latvijas Republikas Satversme.
Pirmkārt, Satversmes 28. pants paredz tā saukto deputāta absolūto imunitāti par balsojumu un amata pienākumu izpildē izteiktajām domām. Tātad deputātu par to, kā viņš ir balsojis vai ko ir teicis, pildot deputāta pienākumus, principā nevar saukt pie atbildības. Taču ir izņēmumi attiecībā uz goda un cieņas aizskarošu ziņu izplatīšanu.
Otrkārt, Satversmes 29. pants aizsargā deputāta personas brīvību. Deputātu nevar apcietināt, kratīt vai citādi ierobežot viņa personas brīvību bez Saeimas piekrišanas.
Taču šeit ir ļoti būtisks izņēmums – ja deputātu notver paša nozieguma izdarīšanas brīdī, viņu drīkst apcietināt. Par šādu apcietināšanu 24 stundu laikā ir jāinformē Saeimas Prezidijs, un Saeima lemj par turpmāko rīcību.
Treškārt, Satversmes 30. pants paredz, ka pret deputātu nevar uzsākt kriminālvajāšanu bez Saeimas piekrišanas.
Kriminālprocesa likums to konkretizē un nosaka, ka Saeimas loceklim ir Satversmē noteiktā kriminālprocesuālā imunitāte.
Tātad, ja deputātu pieķer, piemēram, izdarot iespējamu noziedzīgu nodarījumu, nav tā, ka viņš vienkārši parāda deputāta apliecību un policija neko nevar darīt.
Kā redzams, likums paredz konkrētus izņēmumus, kad deputātu drīkst aizturēt arī bez iepriekšējas Saeimas piekrišanas.
Un vēl viena interesanta lieta – Latvijā deputāta imunitāte attiecas ne tikai uz kriminālatbildību. Satversmes 30. pants paredz arī administratīvo imunitāti: deputātam administratīvo sodu nevar uzlikt bez Saeimas piekrišanas.
Ir nepieciešama Satversmē paredzētā Saeimas piekrišana soda uzlikšanai.
Vienlaikus pārkāpums nekur nepazūd. Saeimas kārtības rullis paredz, ka Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija reizi kārtējās sesijas laikā Saeimai paziņo par administratīvi sodītajiem deputātiem, norādot arī pārkāpuma tiesisko pamatu, institūciju, kas sodu piemērojusi, soda veidu un datumu.
Jāatzīmē, ka administratīvā soda uzlikšanai Saeima dod piekrišanu daudz un regulāri.
Tāpēc es deputāta imunitāti nesauktu par imunitāti no likuma. Precīzāk būtu teikt, ka tā ir procesuāla aizsardzība.
Taču jautājums, vai šī aizsardzība ir samērīga, ir leģitīms jautājums.
No vienas puses, deputātam ir jābūt aizsargātam pret politiski motivētu vai nepamatotu valsts varas izmantošanu.
No otras puses, šai aizsardzībai nevajadzētu pārvērsties par personisku privilēģiju izvairīties no atbildības par tādu pārkāpumu, kas nav saistīts ar deputāta amata pienākumu pildīšanu.
Manuprāt, tieši šī robeža ir pats būtiskākais jautājums: imunitātei ir jāaizsargā deputāta mandāts, nevis pats deputāts no likuma.
Deputāta imunitātei ir arī ļoti būtiska konstitucionāla funkcija – aizsargāt parlamentāro demokrātiju
Īpaši svarīgi tas ir attiecībā uz opozīciju. Demokrātijā vairākums, kas atrodas pozīcijā, nevar iegūt neierobežotu varu tikai tāpēc, ka tam konkrētajā brīdī ir balsu vairākums.
Opozīcijas uzdevums ir šo varu kontrolēt, kritizēt un apšaubīt tās lēmumus. Tāpēc opozīcijai ir nepieciešamas reālas garantijas, ka valsts varas institūcijas netiks izmantotas, lai politisko konkurenci administratīvi vai kriminālprocesuāli apspiestu.
Un te arī ir deputāta imunitātes būtība. Tā nav privilēģija, kas deputātu nostāda virs likuma.
Tā ir viena no parlamentārās demokrātijas aizsargbarjerām pret situāciju, kurā politiskais vairākums varētu izmantot valsts piespiedu mehānismus pret politiskajiem konkurentiem.
Protams, tas nenozīmē, ka opozīcijas deputāts drīkst pārkāpt likumu. Nedrīkst. Taču vienlaikus mums ir jānodrošina, lai likums netiktu izmantots kā instruments politiskās opozīcijas neitralizēšanai.
Jo demokrātijas lielākais risks nav tad, kad ir skaļa vai neērta opozīcija. Tas drīzāk pat ir pluss, nevis mīnuss. Demokrātijas risks sākas tad, ja vairākums sāk uzskatīt, ka opozīcijas pastāvēšana pati par sevi ir problēma.
Taču te jāatceras, ka pēc kārtējām nākamajām vēlēšanām lomas var mainīties.
Tāpēc tās garantijas, kuras šodien aizsargā opozīciju, rīt var būt vajadzīgas tiem pašiem cilvēkiem, kuri šodien atrodas pozīcijā.
To der atcerēties pie varas esošajiem, kad viņi cenšas leģitimizēt dažādus vispārīgus aizliegumus un ierobežojumus vārda un rīcības brīvībai.
Tāpēc es deputāta imunitāti uztvertu nevis kā deputāta privilēģiju, bet kā vienu no mehānismiem, kas palīdz nodrošināt, lai politiskā vara vienmēr būtu ierobežota ar Satversmi un likuma burtu.”
