Pēc zemenēm un cukurzirņiem 0
“Pagaidām neviens nav pieteicies, ka gribētu nomāt vai uz citiem noteikumiem izmantot mūsu īpašumā esošo zemi, lai iesētu kādu no kultūrām un izaudzētu līdz gala rezultātam. Patiesībā tas nebūtu ekonomiski izdevīgi ne mums, ne dārzeņu vagas nomātājam. Viņš taču zemi nears un nekultivēs, to būsim izdarījuši mēs, ieguldot līdzekļus, bet nomātājam burkāni izmaksās trīs vai vairākas reizes dārgāk, jo būs vismaz trīs reizes jābrauc burkānus ravēt,” saka bioloģiskās z/s “Vizbuļi” saimniece Laima Hercberga. Viņa Dobeles novada Penkulē saimnieko kopā ar vīru Andi, kas audzē gaļas lopus, un dēlu Jāni, kura pārziņā ir zemes apstrāde, lauksaimniecības tehnika, kā arī produkcijas nogāde uz Rīgu patērētājiem. Bet Laima ir uzņēmusies rūpes par dārzeņu audzēšanu, grāmatvedību un darbu organizēšanu. Trijotnei talkā nāk arī pārējie ģimenes locekļi – pārējie bērni un mazbērni. “Mūsu saimniecība atrodas 80 km no Rīgas, tāpēc iespējams, ka tos, kas varbūt gribētu paši izaudzēt kādu dārzeni, atbaida attālums. Taču pie mums iegriežas bioloģisko produktu pircēji. Grib redzēt, kā audzējam dārzeņus, ar ko mēslojam, vai tiešām ir tik “tīri”, kā tiek stāstīts.”
Īpaši daudz cilvēku «Vizbuļos» iebraucot ražas novākšanas laikā. Informāciju par saimniecībā nopērkamajiem dārzeņiem, augļiem, ogām un citu produkciju izplatot sociālajā vietnē facebook, kā arī sūtot informāciju pa e-pastu tiešajā pirkšanas kustībā iesaistītajiem.
“Mums piedāvājumā ir visu veidu dārzeņi: kartupeļi, burkāni, bietes, puravi, selerijas, pupiņas, zirņi, tomāti, gurķi, brokoļi, paprika, kabači un ķirbji. No ogām – zemenes un avenes, citkārt ir arī upenes, bet šogad tās izsala. Rudenī pie mums var braukt pēc āboliem,” uzskaita Laima.
Parādot lauku un pastāstot, kā vākt, blakus nestāvot. Par visiem dārzeņiem prasot vienādu cenu, zemenes un cukurzirņi gan esot dārgāki. “Cilvēki ir ļoti dažādi: vieni visu novāc ļoti akurāti, kamēr citi izvēlas tikai labāko, viņuprāt, nevērtīgo pat paspārdot ar kāju. Bet mēs par to neķeram kreņķi, jo paši izvēlējāmies šādu tirdzniecības veidu.”
Dārzeņus, ogas un garšaugus “Vizbuļos” audzē gan uz lauka piecu hektāru platībā, gan siltumnīcās, kas aizņem 800 kvadrātmetrus. Lielākoties pēc tiem ierodas pircēji no Rīgas, no Dobeles un citām tuvākajām pilsētām. Netrūkst arī vietējo iedzīvotāju, jo tagad daudzi vairs neko neaudzējot mazdārziņos. Starp pircējiem dominējot jaunās paaudzes cilvēki, jo vairāk informēti par veselīgu pārtiku nekā seniori, no kuriem vēl daļa dzīvojot padomju laika stereotipos, spriež Laima. “Bioloģiskos dārzeņus ir iecienījuši vegāni, jaunās māmiņas, kas mazuļiem vāra biezenīšus, arī cilvēki, kas cieš no alerģijas un ļaundabīgiem audzējiem.”
Uz “Vizbuļiem” brauc ne tikai vākt ražu. Pērn meita bija atvedusi savu 85 gadus veco māti, lai viņa varētu atsaukt atmiņā lauku dzīvi, kas savulaik bija viņas ikdiena. “Meita gāja ar ķeblīti līdzi, lai mamma var apsēsties un paskatīties, kā no ābeles pakšķēdami krīt āboli un no kartupeļu vagām tiek celti ārā tupeņi.”
Kļūstam atvērtāki jaunajam
Desmit gadu pieredze dārzeņu un zaļumu audzēšanā ir Jurim un Ilzei Lipskiem. Viņiem piederošā ģimenes saimniecība “Jaunstokas” Krimuldas novadā pašlaik ir bioloģiskās sertifikācijas pārejas posmā. “Pa šiem gadiem, kopš esam pievērsušies dārzeņu, garšaugu un dīgstu audzēšanai, ir diezgan pamatīgi mainījusies cilvēku izpratne par veselīgu uzturu,” uzsver Ilze Lipska, kas ir arī recepšu bloga “Absolūts ēd” autore. “Kad pirms desmit gadiem piedzima mūsu vecākais dēls un viņu vajadzēja sākt piebarot, es atklāju, cik garšīgs ir ķirbis. Līdz tam pret šo lielo ogu man bija rezervēta attieksme.”
Ķirbjus sāka audzēt paši. Ilzei bijis pārsteigums, cik daudz ir ķirbju šķirņu un cik tās atšķirīgas. Taču, izaudzēto ražu pirmoreiz aizvedot uz tirgu, piedzīvojusi vilšanos. Pircējiem nav bijis intereses par ķirbju daudzveidību, meklējuši tikai ierasto dzelteno dižogu. «Pat reti kuru izdevās pārliecināt vismaz pagaršot spageti ķirbi vai kādas citas šķirnes pārstāvi. Mājās pārbraucām ar visu ķirbju kravu. Tagad cilvēki ir daudz zinošāki un atvērtāki jaunajam.»
Šajā procesā liela nozīme ir arī interneta pieejamībai, kur atrodami gan dažādu dārzeņu šķirņu apraksti, gan ēdienus receptes, ko no tiem var pagatavot. «Te jāpiemin kaut vai mangolds – lapu biete, ko Latvijā savulaik audzēja. Palēnām to sākam novērtēt, kaut daudziem mangolds asociējas ar lopbarības bietēm.»
Protams, vieni saskarē ar jauno ir konservatīvāki, piesardzīgāki, kamēr otri uzreiz ir gatavi eksperimentēt un eksotisko dārzeni vai augli iekļaut ēdienkartē. Ilze turklāt ir pārliecinājusies, ka bērni un jaunieši, vismaz tie, kas ciemojušies pie Lipskiem ģimenes saimniecībā, pazīst dārzeņus un zina, kā tie aug un attīstās. Ka bietes un burkāni neaug kokos, bet zemē. “Esmu arī dzirdējusi mītus, ka bērni neēd dārzeņus un zaļumus. Man tas šķiet pārspīlējums. Varbūt tādi bērni ir, bet es, par laimi, viņus neesmu satikusi.”
Pērn un arī šogad Ilze Lipska sociālajos tīklos aicinājusi talciniekus. Kad dārzeņi jāstāda, jāravē un jāravē, palīgi vienmēr ir nepieciešami. Diemžēl neviens neesot atsaucies. Par to Ilzei mazliet sāp sirds. Jo klātienē dārzeņu patērētājiem rastos daudz lielāka izpratne par to, kāpēc bioloģiski audzēts burkāns maksā tik, cik tas maksā.
Bez darba nekas nenotiek
Uzņēmēja Iveta Sondore, divu bērnu māmiņa, ir vienojusies ar kādu zemnieku saimniecību, ka augustā vecākais dēls, kuram ir astoņi gadi, vienu nedēļu padzīvos lauku vidē, palīdzēs dažādos darbos. “Tas ir labākais veids, kā pilsētas bērnam iepazīt zemnieku dzīves ikdienu un pārliecināties, ka bez darba nekas nenotiek. Tagad skolēnu vasaras brīvlaikā lieli un mazi var doties uz laukiem, kur tiek organizētas nometnes. Jā, tur redz labības laukus un dārzeņu vagas, var nopeldēties dīķī, taču nav ne jāravē, ne citi lauku darbi jādara. Tāpēc tas vairāk ir plezīrs,” spriež Iveta.
Par bioloģisko pārtiku sākusi interesēties, rakstot žurnālam “Vides Vēstis”. “Uzzināju par konvencionālās lauksaimniecības ēnas pusēm, tostarp par to, ka uz laukiem kaisa pesticīdus un liellopiem profilakses nolūkā dod antibiotikas. Informācija man nokrita kā lavīna uz galvas. Tas šķita biedējoši,” neslēpj Iveta. Sākusi pārvērtēt, ko ēd pati, kas jāmaina ēšanas paradumos, lai saglabātu veselību.
Bioloģisko pārtiku Sondori sāka iegādāties, kad piedzima bērni. “Viņiem taču gribam sarūpēt vislabāko,” saka astoņgadīgā un sešgadīgā dēlu māmiņa. “Jau vairākus gadus vismaz divreiz braucam uz vienu konkrētu bioloģisko zemnieku saimniecību, kur paši salasām dārzeņus un ogas tūlītējam patēriņam un arī ziemas krājumiem. Tāpat izmantojam tiešās pirkšanas iespējas, bioloģisko pārtiku pērkam arī lielveikalos.”
Iveta uzskaita, ka ģimenes maltītēm iegādājas bioloģiski audzētus dārzeņus, gaļu, olas, piena produktus, arī makaronus, putraimus, griķus un citus pārtikas produktus. “Jā, tie ir dārgāki, tomēr garšīgāki un vērtīgāki nekā konvencionāli audzētie. Tagad mums ir izveidojusies cita attieksme pret pārtiku. To reti kad izmetam atkritumos, jo katlā ieberam, piemēram, tik daudz makaronu, cik apēdīsim, nevis visu iepakojuma saturu, kā to darījām iepriekš.”
