“Bērnu nodaļā strādā cilvēki, kuriem riebjas bērni?” Vecāki sašutuši par personāla attieksmi slimnīcā 0
Situācijas, kad vecākiem ar slimu bērnu nākas nonākt slimnīcā, pašas par sevi ir saistītas ar lielu stresu un neziņu. Tomēr papildu slogu mēdz radīt saskarsme ar medicīnas personālu, kura attieksme ne vienmēr attaisno vecāku cerības uz iejūtību un atbalstu.
Kāds ieraksts vietnē “Threads” par slimnīcas bērnu nodaļā piedzīvoto nelaipnību ir rosinājis plašāku diskusiju par to, kāpēc ārstniecības iestādēs mēdz saskarties ar vēsumu un kur meklējami šīs problēmas cēloņi.
Ieraksta autore raksta:
“Kāpēc slimnīcā strādā cilvēki, kuriem riebjas citi cilvēki, bērni?! Bērnu nodaļā. Slimnīca nav vieta, kur kāds vēlas būt, jo īpaši bērns vasarā. Kāpēc ar savu pretīgumu bērnam šī pieredze ir jārada vēl traumatiskāka?! Nesaprotu un nekad nesapratīšu.”
Vērtējot situāciju, daudzi komentētāji kā galveno iemeslu noraidošai vai asai attieksmei min hronisku pārstrādāšanos un personāla izdegšanu, nevis apzinātu ļaunprātību.
“Manuprāt, vismaz pusē gadījumu tā ir izdegšana, nevis īpaši vērsts naids pret bērniem. Bet tas nav attaisnojums.”
Līdzīgu viedokli pauž cita sieviete, kura dalās savos vērojumos par paaudžu atšķirībām slimnīcā: “Kad bijām slimnīcā ar mazu bērnu nedēļu, ievēroju, ka gados jaunākais personāls ir super mīļš, iejūtīgs, laipns. Gados vecākais personāls nāca krietni šerpāk un komunikācijā ne tik sirsnīgi. Vai nu atšķirība, kad mācījušies, taču, ņemot vērā, ka visām ārstniecības personām ir nepieciešama regulāra tālākizglītība, domāju, ka izdegšana ir īstais iemesls.”
Tajā pašā laikā tiek uzsvērts, ka medicīnas nozarē trūkst darbaroku, kas liek strādājošajiem uzņemties milzīgu slodzi. Kāda komentētāja aicina paskatīties uz situāciju no sistēmas viedokļa:
“Viela pārdomām (protams, neattaisnojot notikušo). Labāk slimnīca bez mediķa vai slimnīca ar īgnu mediķi? Nav to speciālistu tik daudz, lai varētu teikt – lai nestrādā. Slimnīcas ik dienu meklē speciālistus un nevar atrast. Pieļauju domu, ka skolās tāpat. Milzīgs valsts pārvaldes feilers.”
Diskusijā iezīmējas arī viedoklis par to, ka darbs bērnu nodaļās prasa milzīgu emocionālo noturību:
“Būtu baigi forši, ja būtu arī iespēja rakstīt sūdzības vai atsauksmes par pacientiem un viņu vecākiem. Viens gudrinieks izliek visu savu žulti uz tevi, kas sabojā noskaņojumu uz visu maiņu, bet tev jāsaņemas un jāsmaida kā saulītei nākošajam. Interesanti.” Tomēr daļa norāda, ka viņu pieredze bērnu slimnīcās ir bijusi pozitīva. Kāds daudzbērnu tēvs raksta:
“Ir bariņš bērnu… Un daudzas vizītes uz bērnu slimnīcu. Pārsvarā kādas traumas, bet arī ar ilgstošu palikšanu. Vienmēr tikai labākās atsauksmes. Liels paldies par pozitīvo pieredzi.”
Kāda māte dalās ar savu pieredzi: “Mums parasti bijusi tikai pozitīva pieredze, bet, ja ir bijis kas nejauks no personāla puses, tad esmu tieši pajautājusi: “Vai tiešām tā ir normāla uzvedība un attieksme?” Uzreiz pēc tam arī mainās un viss ir kārtībā. Iesaku adresēt to uzreiz, kad tas notiek, nevis pēc tam šaustīties par drausmīgo pieredzi. Lieciet personālam manīt, ka redzat viņu nepieņemamo attieksmi un to netaisāties tolerēt.”
Jautājums paliek atklāts – vai nelaipna attieksme ir individuāla cilvēka izvēle vai sistēmas sekas, ko rada pārslodze un personāla trūkums? Vienlaikus vecākiem, kuri slimnīcā nonāk ar slimu bērnu, bieži vien pietiek ar pavisam vienkāršu lietu – cilvēcīgu attieksmi.
Ieskats “Threads” diskusijā:
