“Latvijā viss ir tik garšīgs!” Zane pēc 20 gadiem ārzemēs atgriezusies uz dzīvi Latvijā un atklāj savu stāstu
0
Uz sarunu viņa ierodas gaišā krekliņā, uz kura lieliem burtiem rakstīts: “Post about me” (jeb latviskojot – “Raksti par mani”). Tas šķiet tik asprātīgi un atbilstoši, ka smaidām abas, un man pirmo reizi dzīvē ir sajūta, ka kāds intervijai speciāli ir piemeklējis apģērbu.
Patiesībā šī nelielā epizode atklāj to, kāda šķiet Zane Puriņa – dzīvespriecīga, enerģiska, ar plašu skatījumu uz lietām un gana lielu drosmi. Viņa 20 gadus ir dzīvojusi prom no Latvijas, bet nu jau gadu ir atgriezusies un uzsākusi savu biznesu. Man (un jums) ar viņu bija jāsatiekas, lai uzzinātu, kā tas ir – latvietim sākt dzīvot ārzemēs un nodibināt ģimeni. Un kā tas ir – pēc 20 gadiem tomēr atkal atgriezties Latvijā un būvēt sev dzīvi šeit no jauna.
Prom uz Itāliju!
Pirms 20 gadiem lēmums doties prom no Latvijas pieņemts finansiālu iemeslu dēļ – bija svarīgi nopelnīt vairāk, nekā tas iespējams Latvijā. Tā nu Zane devusies uz Itāliju, kur nodzīvojusi piecus gadus.
Zane bija pabeigusi interjera dizaina studijas Latvijā, bet Milānā viņai tika piedāvāts strādāt augstās modes industrijā kā modelei ar tādiem zīmoliem kā “PRADA”, “Versace”, “Dolce & Gabbana” utt.). Latviete nonāca smalkā sabiedrībā, strādāja modes industrijā ar visā pasaulē zināmiem zīmoliem. Gada laikā izdevies realizēt iecerēto finansiālo atspērienu, taču dzimtenē atgriezties vēl neesot domājusi, jo Itālija bija iepatikusies, arī alga vairākkārt pārsniegusi to līmeni, ko varētu nopelnīt Latvijā.
Kad Milānā bija pavadīti pieci gadi, Zanei bija sajūta, ka ir laiks ko mainīt. Viņa par to pastāstīja savam draugam, kuru pazinusi jau no 13 gadu vecuma, un tagadējam vīram, kurš ierosinājis, lai Zane brauc pie viņa uz Londonu. Kāpēc gan ne?
Londonas multikulturālisms
“Dodoties uz Londonu, man bija jānolaižas uz zemes. Milānā es braukāju ar jahtām, baudīju augsto modi, bet Londonā viss bija pavisam citādi. Tur vispār cilvēki ir tik atšķirīgi – pēc rīta kafijas pilnīgi mierīgi var doties čībās un halātā, bet neviens pat neatskatīsies, jo tur ir normāli būt dīvainam. Reiz uz ielas redzēju vīrieti, kurš sev pie kurpēm piesējis kolas bundžas – un arī nevienam tas nešķita nekas ārkārtējs. Londona ir tik dažāda un multikulturāla! Bet –
ja visi grib izcelties, tad beigās neviens neizceļas,” stāsta Zane.
Tā nu viņa sākusi kopā ar tagadējo vīru dzīvot vienā istabiņā, vēlāk pārcēlušies uz sešistabu māju, kuras cena mēnesī bijusi tikpat liela, cik Latvijā maksā dzīvokļa īre uz gadu.
“Sākot dzīvot Londonā, man tur nebija nekā. Tikai viens cilvēks, ar kuru nolēmām dzīvot kopā. Bija jāmeklē darbs, jākārto uzturēšanās atļaujas. Tur gan ir pozitīvi, ka ir lielāks valsts atbalsts – ir speciālie centri, kur tiek sniegts atbalsts. Kamēr meklē darbu, viņi maksā pabalstu dzīvošanai, iebraucējiem gan uz to pretendēt ir krietni grūtāk. Bet Londona šobrīd jau nav tāda, kāda bija pirms 20 gadiem, kad daudzi turp devās peļņā. Lai tur dzīvotu, nemitīgi jābūt vāveres ritenī – visi nemitīgi skrien, pelna salīdzinoši labas algas, taču vienlaikus īre un visi maksājumi ir ļoti lieli.
Un tad vienā brīdī tu sāc domāt, kāda jēga ir tik ļoti skriet, ja patiesībā nav laika satikt ne draugus, ne ģimeni, ne kopā atpūsties. Mani pamazām sāka nomākt, ka Londona vairs nav Londona, aptuveni 80% tur ir musulmaņu un cilvēku no visas pasaules, tur ir kārtīgs tautību kokteilis,” stāsta Zane.
Abi ar vīru Londonā darījuši dažādus darbus: “Strādāju drukā, veidojām mājaslapas, labojām datorus, esmu veidojusi ielu intervijas par visdažādākajām tēmām, filmās piedalījos fona skatos (piemēram, filmā “Spiderman”), kādu laiku arī vadīju uzņēmumu. Darbības spektrs bija daudzveidīgs. Ak jā, kādu laiku biju arī viena no pasaules lielākajiem veikaliem “Zara” menedžere, darbojoties ar milzīga apjoma apģērbu tirdzniecības koordinēšanu.”
Sāk pietrūkt Latvijas
Gadiem ejot, Zanei ar vīru arvien vairāk domas ceļojušas uz Latviju: “Īpaši izteikti tas notika svētkos, kad nebijām kopā ar savējiem. Īsti pat nesanāca svinēt, jo bieži svētkos bija jāstrādā. Tāpat mums ļoti pietrūka kvalitatīvas maizes – vīramāte mums to veda kastēm, likām saldētavā un pa gabaliņam atsaldējām. Protams, ilgojāmies pēc ģimenes un draugiem. Jā, arī ārzemēs jau bija draugi, arī latvieši, bet ikdienā tomēr apkārt vairāk bija indiešu, pakistāņu. Es neesmu rasiste, man ir vairāki draugi no viņu vidus, taču ilgtermiņā gribējās apkārt vairāk cilvēku, kas domā kā savējie. Citu kultūru pārstāvji nekad nedomās pilnībā tā, kā domājam mēs. Man pietrūka arī iespējas kur pabūt pie dabas – lai aizbrauktu makšķerēt, vīrs brauca 2-3 stundas, bet arī tad nebija garantiju, ka izdosies pie ezera tikt, jo viss ir privāts un norobežots, nevar brīvi staigāt apkārt.”
Ārzemēs nemitīgi bijis sevi jāpierāda, taču tik un tā vietējo acīs iebraucēji vienmēr paliek iebraucēji. Londonā varbūt ne tik ļoti, bet ārpus tās – viennozīmīgi. Esot citā valstī, ļoti jāspēj pieņemt citu mentalitāti, jāgrib nemitīgi attīstīties, pierādīt ambīcijas.
Zane latviski runā nevainojami, pasaku to viņai un viņa kļūst emocionāla: “Es taču ikdienā runāju latviski, mana ģimene ir latvieši. Milānas laikā gan sāku sev neraksturīgi daudz žestikulēt ar rokām [smejas], jo viņi tā dara, bet Londonā vispār latvietības visapkārt tāpat bija diezgan daudz – kā jau minēju, draudzējāmies ar latviešiem, tur pastāv arī vairākas latviešu kopienas, kam ir savas skolas, kolektīvi, izrādes, tur ir sava latviešu dzīve. Bieži kopā tiek svinēti svētki.”
Atgriezties nebija vienas dienas lēmums
Latvijas Zanei un arī viņas vīram sāka pietrūkt arvien vairāk. Aptuveni pēdējos divus gadus par to runājuši arvien biežāk. “Es vairs nezināju, kur es esmu, tas multikulturālisms bija nogurdinājis, gribēju vairāk redzēt savējos.
Jā, tur bija lieliskas iespējas karjerai un biznesam, varēja strauji kāpt pa karjeras kāpnēm, taču arvien vairāk domāju par to, kā nav jēgas strādāt arvien vairāk, ja viss kļūst arvien dārgāks.
Cilvēks ir ierauts tādā kā aplī. Es negribēju, lai tā ir visu mūžu, lai tā uzaug mans bērns.”
Jā, Londonā Zanei piedzima meita, kura nu jau ir 11 gadus veca, līdz ar to lēmumu atgriezties bija jāpieņem viņiem visiem trijiem kopā.
Kāda ir sajūta, sakrāmējot mantas un pēc 20 gadiem atkal pa īstam atgriežoties mājās? “Es nesapratu, kas notiek. Tas bija sirreāli. Bija arī bailes, jo Londonā dzīve bija finansiāli stabila. Mēs Latvijā ieradāmies tieši pirms gada – augustā. Bija satraukums un neziņa. Es sapratu, ka ir jāmeklē darbs, bet nezināju, kādā jomā. Bija uzkrājumi, lai mums būtu laiks iedzīvoties. Bet paralēli bija arī milzīgs prieks atgriezties un visus satikt, būt mājās. Latvijā viss ir tik garšīgs – te sanāk vairāk ēst, jo patiešām garšo viss. Londonā tomēr ēdiens vairāk bija kā masu produkcija. No Londonas ēdieniem man pietrūkst, šķiet, tikai liellopa gaļa – tur labu steiku bija vieglāk nopirkt nekā Latvijā. Toties man vairs nav jāsaldē maize!”
Zanes meitai pārcelšanās uz Latviju bijusi smagāka nekā vecākiem: “Viņa labi zina latviešu valodu, jo mājās runājām tikai latviski, taču Londonā viņa mācījās tikai angliski, līdz ar to latviski nemācēja lasīt un rakstīt. Bet mums ļoti paveicās ar Limbažu skolu, tagad viņa tur jau ir nomācījusies pirmo gadu, redzu, ka nu jau veicas krietni labāk. Viņa gan grib atpakaļ uz Londonu, jo tur cilvēki esot vienlīdzīgāki, droši vien ir tāda sajūta, jo tur valkā skolēnu formas. Latvijā meitenēm vairāk gribas izrādīties, jau agrā vecumā liek mākslīgās skropstas, nagus, klasēs veidojas grupējumi… Bet katrā valstī jau ir savi plusi un mīnusi.”
Kādi ir latvieši?
“Londonā dzīvo brīvdomātāji. Tur tu vari būt jebkas – jebkādas rases, seksuālās orientācijas vai stila. Tu jebkurā gadījumā tiksi saprasts, nesaņemsi nosodījumu, tevi pieņems tādu, kāds esi. Latvijā ir vairāk jādomā, kā saģērbties, kā kāds var paskatīties. Latvieši ir arī piesardzīgāki, uzmanīgāki, ilgāk pārdomā lēmumus, trīs reizes nomēra pirms griež. Bet latvieši ir ļoti tīrīgi. Pēc Londonas man ir tāds prieks redzēt, cik te viss ir tīrs – sētniece agri no rīta slauka ielu, kura pat neizskatās netīra. Latviešiem patīk skaistums un tīrība.”
“RETURN digitālā aģentūra”
Bet ar ko tad šobrīd Latvijā nodarbojas Zane? Viņa ārvalstīs gūtās zināšanas nu piedāvā Latvijas uzņēmumiem.
“Atgriežoties Latvijā, mēs ar vīru sapratām, ka te, Vidzemē, īsti nav tādu uzņēmumu, kas spēj piedāvāt pilnu pakalpojumu klāstu biznesam mārketinga jomā – sākot ar zīmolvedību, mājaslapu izstrādi, sociālo tīklu uzturēšanu un administrēšanu, druku (ar patiesi plašu sortimentu) utt. Tā nolēmām veidot savu uzņēmumu, un tam ir pavisam simbolisks nosaukums, kas atgādina par laiku prom un spēku atgriezties – “RETURN” (jeb, latviski tulkojot, atgriešanās). Mēs esam atgriezušies un savas zināšanas atveduši šeit,” par biznesa ideju stāsta Zane.
Sākums gan esot bijis grūts, uzreiz atdūrušies pret nodokļu maksājumiem, sarežģītu grāmatvedību un birokrātiju, taču Zane gribējusi pati pilnībā iziet cauri visiem šiem procesiem, lai vēlāk varētu palīdzēt klientiem.
“Šobrīd `transformējam` uzņēmumus Latvijā. Mākslīgais intelekts maina visu pasauli. Maina to, kā uzņēmums tiks atrasts internetā. Mēs palīdzam uzņēmumiem ne tikai būt redzamiem, bet arī darām visu, lai tie būtu sakārtoti, droši un pelnoši. Un tie nav tikai lielie uzņēmumi, strādājam arī ar zemniekiem, mājražotājiem utt. Braucu pie viņiem ciemos, sēžamies pie viena galda un kopā meklējam risinājumus. Man vispār klients nav tikai klients, man ir svarīgi veidot ilgtermiņa attiecības,” norāda Zane.
“RETURN” nemitīgi attīstās un palīdz to darīt citiem. Piemēram, šobrīd tiek izstrādāts ar tūrismu saistīts rīks, kurā ikviens interesents vienuviet varēs atrast visu informāciju par iespējām kādā konkrētā reģionā. Tapšanā esot arī vairāki citi grandiozi biznesi, kas Latvijas uzņēmumiem palīdzēšot transformēties, taču par tiem plašāk pagaidām Zane nerunā.
Vai lēmums atgriezties Latvijā bija pareizs? “Tagad, kad ir pagājis gads, es nenožēloju neko. Protams, es redzu arī negatīvo gan kā mamma, gan kā uzņēmēja, taču es tiešām izbaudu, ka varu runāt latviski, ka varu darīt darbu, kas man patīk, palīdzēt citiem cilvēkiem. Nenožēloju arī to, ka tik ilgi biju prom, jo ārzemēs es ieguvu nenovērtējamu pieredzi, ko tagad varu pielietot Latvijā.
Mans vīrs reizēm saka, ka viņam gribas, lai Latvijā viss notiek ātrāk, gribas aizbraukt un brīdi pabūt Londonas centrā – tajā skudrupūznī, kur notiek viss. Kur ir visas pasaules enerģija vienuviet. Latvijā tādas enerģijas nav, bet pagaidām mums šeit ir labi un prom braukt nedomājam.”
