Ribentropa dēls: “Hitlers nav atbildīgs par apstākļiem” 0
Pavisam cits stāsts ir ar Joahimu fon Ribentropu. Vācijā uz bijušo nacistu eliti joprojām skatās ar nicinājumu, tāpēc Ribentropa dēlam Rudolfam mēģinājums attaisnot tēvu bija neiespējamā misija. Tomēr bijušais “Waffen SS” virsnieks to mēģināja darīt, publicējot grāmatu “Mans tēvs Joahims fon Ribentrops”. Vācu valodā tā iznāca 2008. gadā un īpaši lielu uzmanību nepiesaistīja. Krievijā 2015. gadā tika izdots grāmatas tulkojums ar zīmīgu nosaukumu “Nekad pret Krieviju!”. Autoram jau bija 95 gadi, tomēr viņš pats ieradās uz grāmatas atvēršanu Maskavā un sniedza arī pāris interviju.
Ribentropa dēls žēlojas, ka nacistu politika “no objektīvas analīzes viedokļa mūsdienu Vācijā ir tabu”. “Oficiālā historiogrāfija noteikusi: Hitlers, tā teikt, nokrita uz galvas vācu tautai, pamudinot to uz agresiju pret miermīlīgiem kaimiņiem ar vienīgo mērķi iegūt sev pasaules kundzību. Vācieši zaudēja galvu un sajūsmā sekoja viņam, vēl vairāk – kļuva par nozieguma padevīgiem izpildītājiem. Šī diezgan primitīvā klišeja ir gandrīz visu vēsturnieku un politiķu izteikumu pamatā, kad tiek runāts par pagātni.”
Jau no pirmajām lappusēm jūtams, ka R. Ribentrops nolēmis ne vien aizstāvēt un slavēt savu tēvu (liela daļa teksta ir paša Joahima fon Ribentropa piezīmes un runu fragmenti), bet, cik nu tas pieklājības robežās iespējams, racionāli attaisnot arī Hitlera rīcību (grāmatas ievadā gan norādīts, ka tas neesot “mēģinājums reabilitēt Hitleru, jo viņš sagrāva Vāciju”, tomēr lasot rodas cits iespaids – fīrers tiek vien maigi kritizēts). Protams, runa ir tikai par nacistu 30. gadu ārpolitiku, bet holokausts un citi režīma noziegumi tiek delikāti apieti.
“Mani interesē ne tik daudz Hitlera personība, cik vēlme parādīt situāciju un intereses, ar kurām viņš saskārās, nākot pie varas, un kas bija jārisina visām Vācijas valdībām pirms un pēc viņa. Hitlers nenokrita no gaisa, un nav arī vācu nacionālā rakstura neizbēgams produkts. Viņš ir apstākļu sakritība. Bet par šiem apstākļiem viņš nav atbildīgs,” apgalvo autors. Grāmatā vairākkārt tiek atkārtots, ka Hitlers ļoti centies mainīt “netaisnīgos” Versaļas līguma noteikumus un pasargāt Vāciju no draudošā boļševiku (PSRS) uzbrukuma, taču vēlējies to panākt nevis ar agresiju, bet sarunu ceļā. Liela daļa pārmetumu tiek veltīta Lielbritānijai, kas neesot pienācīgi atsaukusies nacistu valdības centieniem. Jāatzīmē, ka Joahims fon Ribentrops kļuva par Hitlera ārlietu ministru 1938. gadā, bet līdz tam viņš bija Vācijas vēstnieks Londonā. No grāmatas izriet, ka J. Ribentrops pildījis īpašu misiju – tuvināt Vāciju Lielbritānijai, jo “Hitlers britu impēriju uzskatīja par lielisku pasaules kārtību, paraugu “baltās rases” pasaules kārtībai”. Hitlera piedāvājuma pamatā bijusi labi zināmā pieeja – interešu sfēru sadalīšana. Tā paredzēja, ka Vācija dominētu kontinentālajā Eiropā, atsakoties no jebkādām ambīcijām jūrā, briti saglabā savu impēriju un ietekmi pasaulē. “Hitlera vēlmi uzlabot attiecības ar Lielbritāniju apliecināja viņa rīkojums rekonstruēt un izdaiļot Vācijas vēstniecību Londonā. Tas bija žests, lai uzsvērtu šo attiecību politisko nozīmi,” raksta Rudolfs fon Ribentrops, kurš šajā laikā kā vēstnieka dēls apmeklēja elitāru britu skolu Londonā. Taču Lielbritānijas vadība nacistu centienus vienoties esot ignorējusi.
Ribentropa dēls pasaules kara izraisīšanā vaino citus: britus, kas vienmēr izvēloties “sēdēt uz žoga” un gaidīt, kā attīstīsies situācija, ASV, kas jau pirms kara atteikusies no neitralitātes politikas un sākusi jaukties Eiropas lietās (piemēram, pierunājot Poliju nepiekāpties Hitleram un neatdot Vācijai Dancigu – tieši šajā pilsētā vēlāk atskanēja pirmais Otrā pasaules kara šāviens), pat Čehoslovākiju un Poliju, jo tās it kā esot uzvedušās agresīvi, piespiežot Hitleru atbildēt.
