Bez nožēlas. Molotova mazdēls cildina vectēvu, Ribentropa dēls tēvu attaisno 0
Molotova mazdēla pūliņi
Staļins un Hitlers ir personas, kas iemieso divus noziedzīgākos totalitāros režīmus pasaules vēsturē. Tomēr vienošanos starp abiem režīmiem, kas ievadīja asiņaināko karu pasaules vēsturē, simbolizē divi citi uzvārdi – Molotovs un Ribentrops. Tieši šo personu paraksti atrodami zem 1939. gada 23. augusta PSRS un nacistiskās Vācijas neuzbrukšanas līguma un tā slepenajiem protokoliem par ietekmes sadali Austrumeiropā. Abiem ir pēcnācēji, kuri pat mūsdienās mēģina pasniegt savu senču veikumu kā kaut ko cēlu un nozīmīgu.
Pazīstamāks ir bijušā PSRS ārlietu ministra Vjačeslava Molotova (īstajā uzvārdā – Skrjabins) mazdēls Vjačeslavs Ņikonovs, kurš mūsdienās Krievijā ir politiski aktīva persona un šobrīd arī Valsts domes deputāts. Šā gada 9. maijā, kad Krievijā notika tā sauktā nemirstīgā pulka gājieni, kuru dalībnieki nes savu karojušo radinieku fotogrāfijas, V. Ņikonovs gājienā devās ar sava vectēva bildi. Pat Maskavā daži izteica neizpratni, ka šādi tiek cildināts cilvēks, kurš līdz pat 1941. gada jūnijam “aprūpēja” Staļina draudzību ar Hitleru, lai gan mūsdienu Krievijā par šo vēsturisko faktu nav pieņemts atgādināt. Ņikonovs ieguldījis daudz pūļu, lai cildinātu savu vectēvu: izdevis viņam veltītu biogrāfisku triloģiju (tā tika vesta arī uz Rīgu, kur Ņikonovs kā viens no Krievijas “tautiešu” kustības koordinatoriem bija biežs viesis), sniedzis intervijas, rīkojis dažādus pasākumus. “Ar tādu vectēvu var tikai lepoties,” grāmatas ievadā raksta mazdēls. Kādā intervijā Ņikonovs atklāj, ka V. Molotovs nekad neesot nožēlojis 1939. gada pakta parakstīšanu: “Viņš to novērtēja pozitīvi, uzskatīja, ka tas palīdzēja mums (PSRS) sagatavoties karam un galu galā tajā uzvarēt.”
Atšķirībā no nacistu kolēģa – Reiha ārlietu ministra Joahima fon Ribentropa, kuram Nirnbergas tiesā tika piespriests nāvessods, – V. Molotovs nodzīvoja līdz pat 1989. gadam. Staļina dzīves laikā viņš bija viens no vadoņa uzticamākajiem līdzgaitniekiem un politikas realizētājiem (turklāt nav runa tikai par ārpolitiku, bet arī, piemēram, represiju organizēšanu 30. gados), un tas atspēlējās, kad pie varas nāca Ņikita Hruščovs. “Stingrās līnijas” piekritējam ar jauno PSRS līderi ātri vien radās domstarpības. Piemēram, par padomju armijas izvešanu no Austrijas – Molotovs uzskatīja, ka vismaz daļēji tai tur jāpaliek, tāpat viņam esot bijušas pretenzijas pret Krimas iekļaušanu Ukrainas PSR sastāvā. Jau 1957. gadā viņš zaudēja visus nozīmīgos amatus, taču kā “kompensāciju” ieguva vēstnieka amatu Mongolijā, bet vēlāk amatu ANO struktūrās Vīnē. Tomēr pēc kārtējiem kritiskajiem izteikumiem par Hruščova kursu 1962. gadā viņš tika atsaukts uz Maskavu, izslēgts no PSKP un nosūtīts pensijā. Turklāt Hruščovs esot licis saprast – ja Molotovs turpinās savas politiskās darbības, atklātībā var parādīties dokumenti par viņa līdzdalību staļiniskajos noziegumos, un tas nozīmētu, ka bijušajam tautas komisāram būtu jāstājas tiesas priekšā. Molotovs izvēlējās pensiju. Tomēr jāatzīmē, viņa publiskais tēls (presē, literatūrā, kino) saglabājās diezgan pozitīvs, tāpēc arī mūsdienās mazdēlam nemaz tik ļoti nebija jāpiepūlas, viņu “atmazgājot”.
Ribentropa dēls: “Hitlers nav atbildīgs par apstākļiem”
Pavisam cits stāsts ir ar Joahimu fon Ribentropu. Vācijā uz bijušo nacistu eliti joprojām skatās ar nicinājumu, tāpēc Ribentropa dēlam Rudolfam mēģinājums attaisnot tēvu bija neiespējamā misija. Tomēr bijušais “Waffen SS” virsnieks to mēģināja darīt, publicējot grāmatu “Mans tēvs Joahims fon Ribentrops”. Vācu valodā tā iznāca 2008. gadā un īpaši lielu uzmanību nepiesaistīja. Krievijā 2015. gadā tika izdots grāmatas tulkojums ar zīmīgu nosaukumu “Nekad pret Krieviju!”. Autoram jau bija 95 gadi, tomēr viņš pats ieradās uz grāmatas atvēršanu Maskavā un sniedza arī pāris interviju.
Ribentropa dēls žēlojas, ka nacistu politika “no objektīvas analīzes viedokļa mūsdienu Vācijā ir tabu”. “Oficiālā historiogrāfija noteikusi: Hitlers, tā teikt, nokrita uz galvas vācu tautai, pamudinot to uz agresiju pret miermīlīgiem kaimiņiem ar vienīgo mērķi iegūt sev pasaules kundzību. Vācieši zaudēja galvu un sajūsmā sekoja viņam, vēl vairāk – kļuva par nozieguma padevīgiem izpildītājiem. Šī diezgan primitīvā klišeja ir gandrīz visu vēsturnieku un politiķu izteikumu pamatā, kad tiek runāts par pagātni.”
Jau no pirmajām lappusēm jūtams, ka R. Ribentrops nolēmis ne vien aizstāvēt un slavēt savu tēvu (liela daļa teksta ir paša Joahima fon Ribentropa piezīmes un runu fragmenti), bet, cik nu tas pieklājības robežās iespējams, racionāli attaisnot arī Hitlera rīcību (grāmatas ievadā gan norādīts, ka tas neesot “mēģinājums reabilitēt Hitleru, jo viņš sagrāva Vāciju”, tomēr lasot rodas cits iespaids – fīrers tiek vien maigi kritizēts). Protams, runa ir tikai par nacistu 30. gadu ārpolitiku, bet holokausts un citi režīma noziegumi tiek delikāti apieti.
“Mani interesē ne tik daudz Hitlera personība, cik vēlme parādīt situāciju un intereses, ar kurām viņš saskārās, nākot pie varas, un kas bija jārisina visām Vācijas valdībām pirms un pēc viņa. Hitlers nenokrita no gaisa, un nav arī vācu nacionālā rakstura neizbēgams produkts. Viņš ir apstākļu sakritība. Bet par šiem apstākļiem viņš nav atbildīgs,” apgalvo autors. Grāmatā vairākkārt tiek atkārtots, ka Hitlers ļoti centies mainīt “netaisnīgos” Versaļas līguma noteikumus un pasargāt Vāciju no draudošā boļševiku (PSRS) uzbrukuma, taču vēlējies to panākt nevis ar agresiju, bet sarunu ceļā. Liela daļa pārmetumu tiek veltīta Lielbritānijai, kas neesot pienācīgi atsaukusies nacistu valdības centieniem. Jāatzīmē, ka Joahims fon Ribentrops kļuva par Hitlera ārlietu ministru 1938. gadā, bet līdz tam viņš bija Vācijas vēstnieks Londonā. No grāmatas izriet, ka J. Ribentrops pildījis īpašu misiju – tuvināt Vāciju Lielbritānijai, jo “Hitlers britu impēriju uzskatīja par lielisku pasaules kārtību, paraugu “baltās rases” pasaules kārtībai”. Hitlera piedāvājuma pamatā bijusi labi zināmā pieeja – interešu sfēru sadalīšana. Tā paredzēja, ka Vācija dominētu kontinentālajā Eiropā, atsakoties no jebkādām ambīcijām jūrā, briti saglabā savu impēriju un ietekmi pasaulē. “Hitlera vēlmi uzlabot attiecības ar Lielbritāniju apliecināja viņa rīkojums rekonstruēt un izdaiļot Vācijas vēstniecību Londonā. Tas bija žests, lai uzsvērtu šo attiecību politisko nozīmi,” raksta Rudolfs fon Ribentrops, kurš šajā laikā kā vēstnieka dēls apmeklēja elitāru britu skolu Londonā. Taču Lielbritānijas vadība nacistu centienus vienoties esot ignorējusi.
Ribentropa dēls pasaules kara izraisīšanā vaino citus: britus, kas vienmēr izvēloties “sēdēt uz žoga” un gaidīt, kā attīstīsies situācija, ASV, kas jau pirms kara atteikusies no neitralitātes politikas un sākusi jaukties Eiropas lietās (piemēram, pierunājot Poliju nepiekāpties Hitleram un neatdot Vācijai Dancigu – tieši šajā pilsētā vēlāk atskanēja pirmais Otrā pasaules kara šāviens), pat Čehoslovākiju un Poliju, jo tās it kā esot uzvedušās agresīvi, piespiežot Hitleru atbildēt.
“Baltijas jūrā pietiks vietas abiem”
Nespējot panākt savienību ar britiem un nesagaidot iecerēto piekāpšanos no Polijas, Hitlers esot piekritis noslēgt līgumu ar Staļinu. Kā apgalvots grāmatā, tā bijusi tieši ārlietu ministra Ribentropa “rezerves” ideja, par kuru viņš pārliecinājis “fīreru”. Staļina gatavību vienoties ar nacistiem Ribentrops esot saklausījis kādā runā 1939. gada 10. martā, kurā PSRS līderis noslēpumaini izteicies: “Lielvaras var necerēt, ka PSRS to vietā vilks ārā no uguns kastaņus.” Vēl viens mājiens bijis 1939. gada maija lēmums atbrīvot no amata PSRS ārlietu komisāru Ļitvinovu, kurš pēc tautības bija ebrejs un vācu presē tika saukts īstajā uzvārdā – Finkelšteins. Viņa vietā tika iecelts Vjačeslavs Molotovs. Sākotnējā zondēšana esot notikusi Berlīnē 1939. gada pavasarī. “Sarunas ar PSRS bija kutelīga lieta, tas nozīmēja “sejas zaudēšanu” abām pusēm, jo iepriekš tās viena otru bija aplējušas ar samazgām,” grāmatā raksta Rudolfs fon Ribentrops. Tomēr izrādījies, ka abas totalitārās varas var labi saprasties, secinot, ka “Baltijas jūrā pietiks vietas abiem, krievu intereses te nesaskaras ar vācu interesēm”.
Hitlers personīgi telegrafējis Staļinam, apliecinot vēlmi nosūtīt uz Maskavu savu pārstāvi, lai sagatavotu un parakstītu neuzbrukšanas līgumu un īpašu slepeno protokolu. Drīz vien sekoja labvēlīga Staļina atbilde un vienošanās par datumu – 1939. gada 23. augustu. Bijusi arī ideja, ka uz Maskavu varētu doties kāda augstāka nacistu amatpersona, piemēram, Hemanis Gērings, tomēr Hitlers esot izšķīries par Ribentropu, kuram tika piešķirtas plašas pilnvaras.
“Staļins bija mums savā ziņā mistiska personība,” rakstīja Joahims fon Ribentrops. Viņš atceras, kā naktī Maskavas lidostā sagaidīts ar militāru parādi, pie lidlauka plīvojuši PSRS un nacistiskās Vācijas karogi. Nākamajā rītā viņš aizvests pie Staļina un Molotova. Sarunās vēl piedalījies Vācijas sūtnis Maskavā grāfs fon Šulenburgs un abu pušu tulki. Ribentrops: “Es apliecināju gatavību ievadīt PSRS–Vācijas attiecības jaunā gultnē un panākt interešu līdzsvaru visās jomās, mēs vēlējāmies panākt sapratni ilgstošā perspektīvā. Staļina atbilde bija īsa, bet apstiprinoša. Uzreiz varēja pāriet pie konkrētiem jautājumiem. (..) Tika sadalītas interešu sfēras – Somija, lielākā daļa Baltijas un Besarābija tika iekļautas padomju interešu sfērā.” Nacistu ārlietu ministrs paziņojis, ka Polija uzvedoties “arvien agresīvāk” un “nebūtu slikti, ja, sākoties karam, būtu jau noteiktas līnijas, aiz kurām Vācijas un PSRS intereses nesaduras”. Visi šie jautājumi tika noformulēti slepenajos protokolos.
Tirgošanās par Liepāju un bankets pēc darījuma
Baltijas valstis grāmatā pieminētas maz, tomēr šajā nodaļā tās parādās kā tirgošanās objekts. “Padomju diplomātijas stingrība parādījās Baltijas jautājumā, īpaši Liepājas ostas sakarā, kuru krievi vēlējās paturēt savā interešu sfērā. Lai gan man bija pilnvaras noslēgt līgumu, tomēr uzskatīju par nepieciešamu sazināties ar Ādolfu Hitleru. Sarunas tika pārtrauktas un atsākās ap desmitiem vakarā, pēc tam kad es saņēmu fīrera apstiprinājumu,” vēlāk rakstīja Joahims fon Ribentrops.
Liepāja nacistiem gan neesot bijusi tik svarīga, taču šī pauze kalpojusi kā diplomātisks triks, lai parādītu, ka Vācija ir gatava piekāpties. “Turpinājumā grūtības vairs neradās – līgums un slepenais protokols tika parakstīts jau līdz pusnaktij.”
Pēc darījuma noslēgšanas esot noticis bankets, kurā Staļins uzsaucis tostu par Hitleru kā “cilvēku, kuru viņš vienmēr apbrīnojis”, izsakot cerību, ka līgums ievadīs jaunu posmu abu valstu attiecībās. “Tikai dažas stundas pēc manas ierašanās Maskavā bija panākta tāda saprašanās, par kādu es iepriekš pat nesapņoju, un tas mani piepildīja ar cerībām par attiecībām nākotnē,” Ribentrops bija ļoti aizkustināts, piebilstot, ka Staļins uz viņu atstājis spēcīgu iespaidu kā “neparasta formāta cilvēks”. Tikšanās beigusies ar kopīgu foto. Kad visi pacēla glāzes ar Krimas šampanieti, Staļins iebilda, ka tādu publikāciju viņš nevēloties. Fotogrāfs esot bijis gatavs atdot uzņēmumu PSRS vadonim, taču Staļins tikai norādījis, ka nevēlas, lai šī bilde parādās presē. Pēc Ribentropa domām, šī mazā epizode īpaši apliecinājusi lielo uzticību, kas tobrīd valdījusi starp Staļina PSRS un Hitlera Vāciju. Abas varas varēja ķerties pie savu noziedzīgo plānu īstenošanas.
Draudzības beigas
“Nekad pret Krieviju” – tas bijis padoms, kuru Joahimam fon Ribentropam pirms nāves devis viņa tēvs, Rudolfa vectēvs. Nacistu ārlietu ministrs esot centies atrunāt Hitleru no uzbrukuma PSRS. Tomēr gadu pēc līguma parakstīšanas attiecības starp sabiedrotajiem vairs nebija tik siltas, kas parādījās arī Molotova atbildes vizītes laikā Berlīnē 1940. gada oktobrī – vairāk nekā gadu (!) pēc Otrā pasaules kara sākuma. Nacistu un boļševiku intereses esot sākušas atšķirties. Hitlers piedāvājis PSRS attīstīt dienvidu virzienu – Persiju, Indiju. Molotovam par to esot bijusi maza interese, viņš runājis par Somiju, Bulgāriju, Baltijas jūru un Dardaneļiem, norādot, ka 1939. gada slepenajā protokolā paredzētā interešu sfēru sadale esot “novecojusi un sevi izsmēlusi”. Pēc Ribentropa domām, ar šo paziņojumu līgums faktiski tika lauzts. Pagāja vēl nedaudz vairāk kā pusgads, un bijušie draugi jau vērsa viens pret otru ieročus.
