“Baltijas jūrā pietiks vietas abiem” 0
Nespējot panākt savienību ar britiem un nesagaidot iecerēto piekāpšanos no Polijas, Hitlers esot piekritis noslēgt līgumu ar Staļinu. Kā apgalvots grāmatā, tā bijusi tieši ārlietu ministra Ribentropa “rezerves” ideja, par kuru viņš pārliecinājis “fīreru”. Staļina gatavību vienoties ar nacistiem Ribentrops esot saklausījis kādā runā 1939. gada 10. martā, kurā PSRS līderis noslēpumaini izteicies: “Lielvaras var necerēt, ka PSRS to vietā vilks ārā no uguns kastaņus.” Vēl viens mājiens bijis 1939. gada maija lēmums atbrīvot no amata PSRS ārlietu komisāru Ļitvinovu, kurš pēc tautības bija ebrejs un vācu presē tika saukts īstajā uzvārdā – Finkelšteins. Viņa vietā tika iecelts Vjačeslavs Molotovs. Sākotnējā zondēšana esot notikusi Berlīnē 1939. gada pavasarī. “Sarunas ar PSRS bija kutelīga lieta, tas nozīmēja “sejas zaudēšanu” abām pusēm, jo iepriekš tās viena otru bija aplējušas ar samazgām,” grāmatā raksta Rudolfs fon Ribentrops. Tomēr izrādījies, ka abas totalitārās varas var labi saprasties, secinot, ka “Baltijas jūrā pietiks vietas abiem, krievu intereses te nesaskaras ar vācu interesēm”.
Hitlers personīgi telegrafējis Staļinam, apliecinot vēlmi nosūtīt uz Maskavu savu pārstāvi, lai sagatavotu un parakstītu neuzbrukšanas līgumu un īpašu slepeno protokolu. Drīz vien sekoja labvēlīga Staļina atbilde un vienošanās par datumu – 1939. gada 23. augustu. Bijusi arī ideja, ka uz Maskavu varētu doties kāda augstāka nacistu amatpersona, piemēram, Hemanis Gērings, tomēr Hitlers esot izšķīries par Ribentropu, kuram tika piešķirtas plašas pilnvaras.
“Staļins bija mums savā ziņā mistiska personība,” rakstīja Joahims fon Ribentrops. Viņš atceras, kā naktī Maskavas lidostā sagaidīts ar militāru parādi, pie lidlauka plīvojuši PSRS un nacistiskās Vācijas karogi. Nākamajā rītā viņš aizvests pie Staļina un Molotova. Sarunās vēl piedalījies Vācijas sūtnis Maskavā grāfs fon Šulenburgs un abu pušu tulki. Ribentrops: “Es apliecināju gatavību ievadīt PSRS–Vācijas attiecības jaunā gultnē un panākt interešu līdzsvaru visās jomās, mēs vēlējāmies panākt sapratni ilgstošā perspektīvā. Staļina atbilde bija īsa, bet apstiprinoša. Uzreiz varēja pāriet pie konkrētiem jautājumiem. (..) Tika sadalītas interešu sfēras – Somija, lielākā daļa Baltijas un Besarābija tika iekļautas padomju interešu sfērā.” Nacistu ārlietu ministrs paziņojis, ka Polija uzvedoties “arvien agresīvāk” un “nebūtu slikti, ja, sākoties karam, būtu jau noteiktas līnijas, aiz kurām Vācijas un PSRS intereses nesaduras”. Visi šie jautājumi tika noformulēti slepenajos protokolos.
