Bunde Golnāza Hašemzāde, “Tie bijām mēs” 0
No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone. “Jānis Roze”, 208 lpp.
7 vienkārši ieradumi, kas palīdzēs izvairīties no atpazīstamā “veca cilvēka” aromāta
“Beidzam bļaut, ka Latvijā ir bezmaksas izglītība un medicīna. Nav!” Cipruss par pieredzi ar meitas skolu
“Mana pensija nav mana nauda?” Iedzīvotājs neizpratnē par spēkā esošos sistēmu un nosauc to par konkrētu cilvēka pazemošanu
Nāhida mirst, un šķiet – vienīgās emocijas, kuras viņa spēj just, ir dusmas – dusmas uz neārstējamo slimību, dusmas uz meitu, kura, kā Nāhidai šķiet, tikai izliekas līdzjūtīga un iejūtīga. Dusmas uz pagātni, kuru vairs nav iespējams mainīt. 1978. gadā, kad Nāhidai un viņas draugam Masudam bija astoņpadsmit, viņi vēlējās gāzt šāha režīmu, lai Irānā valdītu demokrātija. Juzdamās neievainojama, uz kādu demonstrāciju Nāhida paņem līdzi mazo māsiņu, bet tieši šo demonstrāciju režīms nolēmis apspiest nežēlīgi. Pēc ilgākas bēguļošanas Nāhida, Masuds un abu mazā meitiņa nonāk Zviedrijā, kur valda miers, kur var uzbūvēt jaunu dzīvi, bet nevar atgūt zaudēto…
