Bunde Golnāza Hašemzāde, “Tie bijām mēs” 0
No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone. “Jānis Roze”, 208 lpp.
“Tad, kad “Maximas” kasiere saņems pienācīgu atalgojumu, tad viņai nebūs jautājumu par deputātu algām!” Zivtiņš atklāti par naudu Saeimā
12
Svarīgākie pārtikas produkti, kurus vērts vienmēr turēt mājās krīzes situācijai
Kāda koalīcija būtu visveiksmīgākā pēc partiju līderu zodiaka zīmēm? Izskaitļots Kulbergam piemērotākais partneris
4
Nāhida mirst, un šķiet – vienīgās emocijas, kuras viņa spēj just, ir dusmas – dusmas uz neārstējamo slimību, dusmas uz meitu, kura, kā Nāhidai šķiet, tikai izliekas līdzjūtīga un iejūtīga. Dusmas uz pagātni, kuru vairs nav iespējams mainīt. 1978. gadā, kad Nāhidai un viņas draugam Masudam bija astoņpadsmit, viņi vēlējās gāzt šāha režīmu, lai Irānā valdītu demokrātija. Juzdamās neievainojama, uz kādu demonstrāciju Nāhida paņem līdzi mazo māsiņu, bet tieši šo demonstrāciju režīms nolēmis apspiest nežēlīgi. Pēc ilgākas bēguļošanas Nāhida, Masuds un abu mazā meitiņa nonāk Zviedrijā, kur valda miers, kur var uzbūvēt jaunu dzīvi, bet nevar atgūt zaudēto…
