Bunde Golnāza Hašemzāde, “Tie bijām mēs” 0
No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone. “Jānis Roze”, 208 lpp.
Dārzā burtiski ņudzēs ērces – no kāda populāra košumkrūma labāk atteikties?
Kardiologs nosaucis dzērienu, no kura vajadzētu atteikties ikvienam – tas var nopietni kaitēt sirdij
Kadirovs ievelk asti starp kājām un pamatīgi nodod krievus
Nāhida mirst, un šķiet – vienīgās emocijas, kuras viņa spēj just, ir dusmas – dusmas uz neārstējamo slimību, dusmas uz meitu, kura, kā Nāhidai šķiet, tikai izliekas līdzjūtīga un iejūtīga. Dusmas uz pagātni, kuru vairs nav iespējams mainīt. 1978. gadā, kad Nāhidai un viņas draugam Masudam bija astoņpadsmit, viņi vēlējās gāzt šāha režīmu, lai Irānā valdītu demokrātija. Juzdamās neievainojama, uz kādu demonstrāciju Nāhida paņem līdzi mazo māsiņu, bet tieši šo demonstrāciju režīms nolēmis apspiest nežēlīgi. Pēc ilgākas bēguļošanas Nāhida, Masuds un abu mazā meitiņa nonāk Zviedrijā, kur valda miers, kur var uzbūvēt jaunu dzīvi, bet nevar atgūt zaudēto…
