No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone. “Jānis Roze”, 208 lpp.

Lasītākie

“Viena no pretīgākajām iestādēm Latvijā!” Klienti šūmējas par pasniegtā ēdiena kvalitāti populārā picērijā Latvijā 48

Kokteilis

Laura Vizla joprojām tirgo teju 40 000 eiro vērtu Porziņģa dāvāto auto – eksperts atklāj, kāpēc neviens to nepērk 44

Viedoklis

Ko viņš dara, kad citi neredz – kādām vaļībām ļaujas? Zodiaka zīmju klusie noslēpumi 4

Lasīt citas ziņas

Nāhida mirst, un šķiet – vienīgās emocijas, kuras viņa spēj just, ir dusmas – dusmas uz neārstējamo slimību, dusmas uz meitu, kura, kā Nāhidai šķiet, tikai izliekas līdzjūtīga un iejūtīga. Dusmas uz pagātni, kuru vairs nav iespējams mainīt. 1978. gadā, kad Nāhidai un viņas draugam Masudam bija astoņpadsmit, viņi vēlējās gāzt šāha režīmu, lai Irānā valdītu demokrātija. Juzdamās neievainojama, uz kādu demonstrāciju Nāhida paņem līdzi mazo māsiņu, bet tieši šo demonstrāciju režīms nolēmis apspiest nežēlīgi. Pēc ilgākas bēguļošanas Nāhida, Masuds un abu mazā meitiņa nonāk Zviedrijā, kur valda miers, kur var uzbūvēt jaunu dzīvi, bet nevar atgūt zaudēto…