Pēta zandartu un vēdzeļu audzēšanas iespējas 4
Pērn Tomes zivju audzētavas ietvaros darbu uzsācis Akvakultūras pētniecības un izglītības centrs, tur līdzās semināru un laboratoriju telpām ir arī telpas ar nelieliem baseiniem pētījumu veikšanai. Vienā no tām noris pētījums, kurā zandartu mazuļi tiek mākslīgi piebaroti. “Zandarts ir perspektīva zivs audzēšanai akvakultūrā – tai ir brīva tirgus niša un tā labi maksā,” skaidro I. Putviķis.
Taču pagaidām Eiropā nav daudz audzētavu, kas būtu iemācījušās izaudzēt un pieradināt zandartu mazuļus pie mākslīgās barības. “Zandarts ir zivēdājs, ķer to, kas kustas. Tāpēc to ir grūti iemācīt kaut ko paņemt no grunts vai tamlīdzīgi. Barībai jābūt kustībā. Dīķī izaudzis zandarts, ielaists baseinā, nezina, kas viņam jādara. Katrā ziņā granulu neķers un neēdīs. Tāpēc jau no brīža, kad zandarts izšķīlies, tas jāsāk mākslīgi piebarot. Tā ir būtiska atšķirība – dabai neder tie, kas ir mākslīgi audzēti, savukārt akvakultūrai neder tie, kas nāk no dīķiem.”
Šī patiesība attiecas ne tikai uz zandartiem. Arī lašu un taimiņu mazuļi sākumā nezina, kas viņiem jādara, lai izdzīvotu.
“Tomē”, piemēram, zandartu mazuļus nebaro ar granulām, bet gan ar dzīvo barību, tikko ar aci saskatāmiem vēzīšiem, pamazām pieradinot arī pie sausās barības. “Kad nomirst 10 tūkstoši lielu zivju, tā ir dabas katastrofa. Bet manā saujā, piemēram, lašu kāpuru it kā vizuāli nav daudz, kas ir viena sauja, bet pēc skaita to tur ir vairāki tūkstoši. Sākuma posms ir ļoti svarīgs, lai zivis izdzīvotu.”
Zivju audzētava “Tome” veic pētījumus arī vēdzeļu mākslīgajā piebarošanā. Tiek veikti pētījumi, kas saistīti ar zivju mazuļu kvalitātes paaugstināšanu, izmantojot dažādas imunitāti stimulējošas vielas.
