Daina un Juris Zalāni satikušies Latvijā Rīgas Danču klubā, kur abiem bija kopīgi draugi.
Daina un Juris Zalāni satikušies Latvijā Rīgas Danču klubā, kur abiem bija kopīgi draugi.
Publicitātes foto

“Folklora ir darbības vārds!” Saruna ar starptautiskā Valmiermuižas etnomūzikas festivāla rīkotājiem Dainu un Juri Zalāniem 0

Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
11 drošas pazīmes, ka ar jūsu veselību viss ir kārtībā
VIDEO. “Kaut ko tādu dzīvē nebiju redzējusi!” Kristīne netālu no Valmieras vakarā sastapusies ar veselu “zoodārzu” 8
VIDEO. “Vai nu runājiet latviešu valodā, vai es nesaprotu!” Stingrs autobusa šoferis izpelnās pretrunīgu reakciju, atsakoties apkalpot sievieti ar bērnu
Lasīt citas ziņas

17. un 18. jūnijā, Valmiermuižas parkā notiks vērienīgākais šīs vasaras notikums – starptautiskais Valmiermuižas etnomūzikas festivāls. Te būs gan dūdu un bungu grupas “Auļi” jaunās programmas “Sit, Jānīti!” pasaules pirmatskaņojums, gan spāņu mākslinieka Jordi NN radītās uguns skulptūras – veltījuma Ukrainai – iedegšanas rituāls, gan dažādi mūziķi no Latvijas un ārvalstīm uz divām skatuvēm. Arī tradicionālie amati, gardumi un nodarbes ģimenēm, sekojot festivāla šā gada vadmotīvam – mijiedarbei. Festivāla priekšvakarā uz sarunu aicināju tā dibinātājus, veidotājus, sirdi, prātu un dvēseli – Dainu un Juri Zalānus.

Neatsverams ir viņu devums, gandrīz divdesmit gadus mūzikas ierakstos dokumentējot postfolkloras lauku pašu dibinātajā izdevniecībā “Lauska”. Mūsdienās iedzīvinātais latviešu tradicionālais mantojums ir viena no saistvielām, kas Dainu un Juri vieno gan dzīvē, gan darbā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Daina, tu esi no Vācijas trimdas latviešu ģimenes ar kultūras menedžmenta izglītību, savulaik strādāji mūsu Nacionālajā operā, savukārt Juris ir vēsturnieks, bet jau gandrīz divus gadu desmitus kopā rūpējaties par latviešu etnomūzikas mantojumu. Iesākumā vispirms bija jūsu savienība un tad kopīga interese par etnomūziku vai otrādi – tieši tā saveda kopā?

Daina Zalāne: Interese par folkloru man bijusi jau kopš bērnības. Tautasdziesmas un danči patika vēl vairāk nekā maniem vecākiem, kuri mūs audzināja latviskā garā. Juri satiku Latvijā Rīgas Danču klubā, kur mums bija kopīgi draugi. Zinājām arī viens par otru, radās kopīgas intereses. Kad sagājām kopā, izdomājām, ka diezgan labi varam darīt lietas kopā, tikai tam vajadzīga kaut kāda pamata struktūra.

Tā radās kultūras menedžmenta centrs “Lauska”, kas ļāva īstenot kultūras projektus, jo sākumā nebija domas par mūzikas izdevniecību vai koncertu rīkošanu, taču no tā radās gan izdevniecība, gan ierakstu studija “Lauska”. Jurim kā vēsturniekam ir vēlme dokumentēt, veidot hroniku, tāpēc ierakstos dokumentējam gan etnomūziku, gan kultūrvēsturiskas grāmatas.

Juris Zalāns: Mana interese par postfolkloru saistījās ar “Iļģiem”. Savulaik katru gadu gaidīju viņu kārtējo jauno disku. Pats kādu brīdi darbojos “Dandaros”, sāku piestaigāt uz Rīgas Danču klubu, kur apgrozījās daudzi folkloras kustībā iesaistītie cilvēki. Vienā brīdī pamanīju, ka ir daudz dažādu grupu, cilvēku, kuri māk forši muzicēt, turklāt darīt to drusku citādi.

Redzēju, ka Latvijā ļoti daudz etnomūzikas materiāla – notikumu, dažu grupu – parādās un pēc kāda laika pazūd. Sevišķi mūsdienās ir daudz sadarbības starp mūziķiem, dažādi projekti ar etnomūzikas ievirzi, tajos īslaicīgi savācas mūziķi, lai pēc tam atkal ietu katrs citā virzienā, bet to mirkli vajag piefiksēt. Izdodam ne tikai mūziku, bet arī grāmatas, piemēram, Alfrēda Stinkula “Mati sarkanā vējā”. Rīkojam arī festivālu un darām visādas lietas, kas saistītas ne tikai ar mūziku

Reklāma
Reklāma

Kad jūs sākāt, etnomūzika vēl nebija modes lieta. Bija jābūt spēcīgam dzinulim veltīt visu laiku šim salīdzinoši šaurajam mūzikas virzienam.

Daina: Tas tāpēc, ka pamatā visam ir mūsu pašu interese par to, nevis kaut kāda konjunktūra. “Lauskas” izdevumi šobrīd tuvojas simtam, sākot ar pirmo grāmatā ielīmētu pielikumu akadēmiskam izdevumam par latviešu tautasdziesmām. Vieniem mūziķiem palīdzam no sākuma līdz beigām kā producenti, citiem – ar projekta rakstīšanu, citiem – vienkārši ar papīra izvēli diska vāciņam.

Juris: Likās, ka šī mūzika ir ļoti interesanta. Tomēr tā nav plaši pieejama, ja neskaita “Iļģus”, citas tautas mūzikas grupas tā īpaši nekoncertēja. Likās, būtu forši, ja viņi parādītos visai tautai, ja viņus spēlētu radio un rīkotu milzīgus koncertus. Toreiz sapņoju, ka izdošu tik superīgu grupu kā “Laiksne”, pirks tūkstošiem disku, visi būs laimīgi un es būšu bagāts (Smejas).

Ar etnomūzikas izdošanu tiešām var kļūt bagāts? Īpaši laikā, kad diskus, būsim atklāti, īsti vairs nepērk.

Daina: Ir jāapzinās, ka tas, ar ko strādājam, ir nišas produkts, tas nav plašām tautas masām. Tas ir feinšmekeriem, kas interesējas par mūziku dziļāk. Par tautas mūziku Latvijā interesējas aptuveni tāds pats procents cilvēku kā citās zemēs, vienīgi Latvija ir maziņa, skaitliski tas iznāk diezgan maz, kamēr, piemēram, Vācijā, kur sadarbojamies ar mūzikas izdevniecību, tas pats klausītāju procents skaitliski ir nevis simti, bet tūkstoši. Ja tur šis nulle komats kaut kāds procentiņš nopirks mūsu disku, mēs jau būsim paēduši.

Regulāri veidojat latviešu etnomūzikas izlasi “Sviests”, šogad iznāca jau devītā. Neviens labāk par jums neredz mūsu tautas mūzikas lauku – kas tajā ir uz palikšanu, kas – no jauna, kas – mainās?

Līdz pandēmijai redzējām arvien vairāk dažādu starptautisku sadarbību – cilvēki ceļo, sadraudzējas, saspēlējas un veido kopīgus gabalus, citreiz pat veselu programmu. Domāju, to būs arvien vairāk. Taču jaunākais “Sviesta” disks ir citāds, jo pandēmijā cilvēki nevarēja satikties un veidot kaut ko jaunu.

Juris: “Sviestā” apkopoti mūziķi, kas iedvesmojas no kaut kādām tautas mūzikas izpausmēm. Tie var būt vārdi, instrumenti, melodijas vai noskaņas – jebkas. “Sviests” palīdz regulāri dokumentēt zināmu laika posmu – to, kuri mūziķi ir aktīvi šajā virzienā. Mani interesē daudzveidība. Parādās jauni, aktīvi mūziķi, kas ieiet apritē, – mēs mēģinām uzķert šīs jaunās grupas.

Postfolklora, etnomūzika, tautas vai pasaules mūzika? Kurā brīdī velkat robežu un sakāt “stop”, šis jau ir ārpus mūsu dārziņa? Tajā pašā Eirovīzijā taču arī Ukrainas dziesma “Stefānija” bija ar etnomūzikas elementiem.

Mēs ļoti plaši interpretējam šo lietu. Galvenais ir noskaņa, nevis definīcija. Pops, roks, džeza mūziķi reizēm vēlas radīt kaut ko lokālu vai etnisku un piesaista kādu partneri vai izmanto kādu materiālu. Un otrādi – mūziķi ar tautas mūzikas pamatu iet popmūzikas virzienā. Jaunā dziedātāja Buu, piemēram, nāk no tautas mūzikas saimes, ceram, kādā brīdī viņa šo bagāžu izspēlēs.

Tāpat “Tautumeitas” ir diplomētas etnomuzikoloģes, bet rada kārtīgu popmūziku, ko visi klausās un kam ir liela auditorija, taču pamats ir tautas mūzika, kas rada lielāku daudzveidību. Pasaules mūzikā ir daudz starpkultūru projektu – arābi ar kubiešiem, ķīnieši ar brazīliešiem vai latvieši ar mongoļiem. To var darīt, bet ir jābūt īstajai sajūtai, lai tas izdotos gaumīgi un forši, nevis formāli.

Daina: Meklējumi ir vajadzīgi. Tomēr laiks rādīs, kas paliks. Tautas mūzikas vērtība ir tajā, ka tā ir izturējusi laika pārbaudi. Viss liekais ir atkritis, palikusi tikai esence jeb, kā mēs sakām, “sviests”. Mūsu diski nenoveco.

Mūsu tautas mūzika, šis mūsu “sviests”, kādreiz vērtīgā eksporta prece, pasaulē šobrīd ir pamanīts? Zinu, ka jūs aktīvi darbojaties starptautiskā laukā, kaut vai regulāri piedaloties pasaules mūzikas mesē “Womex”.

Juris: Mūzika var būt laba, ļoti laba un izcila, bet, lai izietu kaut kur tālāk ārpus Latvijas, ar to ir par maz. Ir pašam jāpiestrādā. Pat aizbraucot uz lielajām “šovkeisu” platformām, kur sabrauc visa mūzikas industrija – festivālu organizatori, menedžeri, producenti –, nav garantiju, ka tiksi tālāk.

Varbūt tev bija izcils koncerts “Womex”, ovācijas un tu esi spārnos, bet, ja nākamajā dienā nesēdīsies pie datora un e-pastos neatgādināsi par sevi visiem, kas bija sajūsmā, tevi aizmirsīs starp citiem tikpat labiem. Papildus tam, ka esi superlabs, tev ir pamatīgi jāiegulda – videoklipi, fotosesijas, studijas un koncertu ieraksti, lai redzētu, kāds tu esi uz skatuves. Tev ir jāsitas cauri. Mūsu labākais piemērs ir “Auļi”. Viņi ir strādājuši mērķtiecīgi un intensīvi un tikuši uz lielākajiem pasaules mūzikas festivāliem.

Jau labu laiku tepat, Latvijā, veidojat paši savu etnomūzikas festivālu, kur gan vietējiem sevi parādīt, gan aicināt viesus no citām zemēm. Līdz šim etnomūzikas festivālu ziņā Latvija bijusi kā jaunākā māsa blakus slavenajam igauņu Viljandi festivālam vai lietuviešu “Menuo Juodaragis”.

Daina: Festivāls aizsākās ar izlasi “Sviests”, kas iznāk jau 18 gadus, rīkojām tās ieskandināšanas koncertus. Diskā parasti ir tik daudz grupu, ka no tām vien sanāk festivāls. Vairākus gadus bijām Cēsīs kā etnofestivāls “Sviests”, tad pārcēlāmies uz Valmieru, kur festivāls izaudzis plašumā. Vasaras sākumā Jāņu laikā daudzos pamostas latvietis, pēkšņi parādās vēlme pēc kaut kā etniska, un te nu var atrast visu tam vajadzīgo.

Juris: Festivāls ir divos virzienos. Viens – vietējās grupas, otrs – no ārzemēm varam uzaicināt kaut ko ļoti interesantu. Braucam uz to pašu “Womex” un visādiem koncertiem, un mums ir garš brīnišķīgu mūziķu saraksts, ko gribētu parādīt šeit. Pagājušajā gadā tādas bija “Dakh Daughters” – lieliska ukraiņu grupa, tagad stadionus pulcinošais “Puluup”. Problēma ir tajā, ka, strādājot ar pasaules mūzikas grupām, nav viegli izstāstīt cilvēkiem, kas tas vispār ir, un pārliecināt viņus atnākt. Pasakot, piemēram, par Kimo Pohjonenu, ka viņš ir “izcils somu akordeonists”, cilvēki saredz kaut kādu stereotipu un parausta plecus – garlaicīgi. Bet Kimo nav iespējams aprakstīt, ir jāredz.

Daina: Mūsu mērķis ir panākt, ka cilvēki uzticas mūsu ieteikumam. Ja sakām, ka tas būs labs, tad nāc un nešaubies, tas tāds būs.

Tradicionālā mantojuma kopšana ir ne tikai jūsu darbs, bet arī dzīves sastāvdaļa. Zinu, ka jūsu mājās Amatas novada “Ruķeļos” Jāņi tiek svinēti, atsaucoties uz tradīciju. Kādas tad ir jūsu Jāņu sastāvdaļas?

Man Jāņos svarīgākā ir meiju un zāļu smarža. Protams, arī uguns dažādos veidos – ugunskurs, uguns bumba, pūdele, protams, arī siers un alus. Daudz ēdiena nevajag, jo nakts ir tik īsa, ka nav laika ēst, tā paiet dažādās izdarībās. Vissvarīgākie tomēr ir paši jāņabērni tavā kompānijā, kuri zina, kas darāms, un iesaista citus. Folklora ir darbības vārds – tāpat kā mīlestība. Tā ir iesaistīšanās, nevis skatīšanās. Vienos Jāņos dziedam visu nakti, citos – danči, vēl citos – rotaļas.