Mirkli pēc uzspridzināšanas. 2012. gada 14. decembris. Foto – Laimdota Ivanova

Jā, ir teiku, stāstu, atmiņu, fotogrāfiju un literāru darbu bagātība. Bet patiesībā ir skumji. Cik paaudzēm vēl jāizaug, lai kā I. Kalnāres Sniega Roze varētu nolūkoties no Gaiziņa augstumiem, sakot: “Dievs, kas te bija par skatu! Visapkārt, kur vien acis vērsa, bija kalni un meži, meži un kalni. Tumšās Siržu kalna egles pret dzidrām debesīm patiesi izveidoja sirdis. Un taisni pretim Gaiziņkalnam savu vareno pakausi mākoņos bija atspiedis Bākūzis”… Lai arī varam lepoties ar veselu Vidzemes kalnu rindu, Gaiziņš mums ir tikai viens.