“Daba pārspēj visu, ko cilvēks var izdomāt.” Saruna ar gleznotāju Daci Lielo 0
Galerijā “Daugava” līdz 27. jūlijam apskatāma gleznotājas DACES LIELĀS izstāde “Gleznas”. Izstādes lakoniskais nosaukums atgādina, ka māksliniecei īsti nepatīk dot nosaukumus ne izstādēm, ne gleznām (arī tie, galerijā uz lapas izlasāmi, tikai konstatē redzamo faktu – “Oktobris”, “Palu ūdeņi”).
Man vienmēr šķitis, ka arī pašas gleznas ir ļoti klusas, tās necenšas piesaistīt sev uzmanību, bet, reiz esi tām pievērsies un gatavs vērot, atklāj arvien jaunas un jaunas nianses, neatvairāmi ievilinot arvien dziļāk un dziļāk. Pati māksliniece, jautāta, kādēļ tā, parausta plecus: “Protams, tās ir mierīgas. Es jau neesmu ļoti uz romantismu.”
Bez tā, ka jūsu gleznas man šķiet ļoti klusas, vēl tās ir arī ļoti skaistas – ne smukbildītes, bet atspoguļo seno grieķu jēdzienā “kalokagatija” ietverto, kurā apvienojas skaistais, labais un patiesais…
D. Lielā: Neglītais un skaistais ir divas estētikas kategorijas, pret to izturos diezgan vienaldzīgi. Manās gleznās nav īpaši meklēti nekādi skaistie sižeti. Un dabā jau nekas nav nesmuks. Bet skaists – nu, tas ir kaut kas tāds, ko cilvēks iedomājies un tā nosaucis.
Es gleznoju to, kas man patīk, – tā ir gaisma, materialitāte vai tonalitāte, tādās kategorijās, bet par skaistu skatu – nezinu gan, es domāju, ka te nekā tāda nav.
Esat teikusi, ka jums vispār īsti nepatīk izstādīties un, ja varētu, gleznotu, bet darbus nevienam nerādītu.
Tās jau tikai tādas iedomas. Darbs ir darbs, un, tāpēc, ka tas ir darbs, ir arī nepieciešams kaut ko rādīt un izstādīt.
Bet gribētu nerādīt tādēļ, ka gleznas ir kaut kas tikai jūsu?
Savā ziņā – protams. Kamēr gleznoju, tas ir mans dialogs ar to, ko daru, un tajā nevienu citu neiesaistu. Gribētos ik pa laikam nerīkot izstādes, bet tādas iespējas nav bijis. Tad droši vien jādara kaut kas pavisam cits.
Pēdējā lielā jūsu gleznu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā bija 2005. gadā. Tā sakrituši muzeja grafiki vai pati neesat gribējusi?
Pati negribēju. Mani nevilina nedz atjaunotais Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, nedz arī izstāžu zāle “Arsenāls”. Viens no iemesliem – tajās zālēs vispār nav dabiskās gaismas. Faktiski vispār nav lielu telpu ar šādu gaismu, kur pašai gribētos uz gleznām paskatīties, jo es jau, tāpat kā pārsvarā visi mākslinieki, gleznoju pie tās. Izstādot gleznu elektriskajā apgaismojumā, viss mainās.
Ir ļoti liela atšķirība starp to, kā izskatās, kad pie gleznām strādāju un kad tās atved – kaut vai šurp, kaut arī galerijā daudz logu.
Patlaban viss noēnojies vienmērīgi, bet reizēm var skaidri redzēt – gleznai apakša izskatās zilgana un uz augšu pāriet dzeltenīga. Tas ļoti traucē darbiem, kam svarīga krāsa. Arī spilgtā gaisma traucē, tādas jau nekur mājās nav.
Kad jaunajā muzeja daļā bija izvietota Rozentāla izstāde, lai cik jaunās lampas ir labas, tomēr atsevišķus pigmentus izceļ vairāk nekā citus. Daži toņi izskatījās aizdomīgi, es tieši nodomāju – vajadzētu tos darbus apskatīt normālā gaismā, kā gan Rozentāls kaut ko tādu būtu varējis uzgleznot…
Vai pareizi saprotu, ka negleznojat dabā, bet atceraties tēlu un zīmējat no atmiņas?
Jā, savā ziņā, bet es bieži tajās vietās atgriežos, un ir dažādas detaļas, ko atceros, piemeklēju no citām vietām. Nav jau viss burtiski jāatceras. Bet es vienmēr varu atgriezties, apskatīt, ja kas šķiet ne tā.
Spēja saskatīt, atcerēties detaļas nepiemīt katram. Kad desmit gadu vecumā izlēmāt, ka būsiet māksliniece, vai atceraties – arī toreiz pievērsāt tām uzmanību?
Cik nu var teikt, ka desmit gadu vecumā ko izlēmu. Zīmēju, kad vēl skolā negāju. Bet, kad man bija desmit gadu, vecāki stāstīja, ka ir skola, kur māca zīmēt, ka mani tur sūtīs, un es gribēju. Tāda tā izlemšana.
Vai toreiz pētīju… Jā, ne jau tik daudz detaļas, protams, zīmēju, ko jau bērni tipiski zīmē, tie bija vairāk stāstoši sižeti.
Bet, kad nezināju, kā kaut ko pareizi izdarīt, tad gan pētīju, kā tas izskatās.
Teiksim, zirgam kājas nemācēju uzzīmēt, kā vajag, tad vēru vaļā grāmatas, meklēju. Mums arī uz ielas stāvēja zirgs ar ratiem, gāju to skatīties. Sapratu, ka man vajag izpētīt visu zirgu, ne tikai galvu, jo es jau redzēju, ka nav riktīgi.
Zirgs Rīgā 20. gadsimta 60. gados? Jūs taču uzaugāt Rīgā, vai ne?
Jā, bet toreiz tas nebija tik ļoti neparasti, tajā laikā vēl bija daži zirgi Rīgā. Gar mūsu māju pa Dzirnavu ielu, pa Ernesta Birznieka-Upīša ielu viens zirgs diezgan bieži braukāja, kaut ko izvadāja pa veikaliem. Ko tas vadāja, neatceros, bet šad tad stāvēja pie mūsu mājas.
Kāpēc jums patīk zirgi?
Tiem, kas tur zirgus, tie patīk. Man viņi patīk visādā ziņā, ne jau tikai izskats. Ir interesanti vērot zirgu uzvedību.
Pati arī jājat?
Vairs ne. Viens mans zirgs ir palaists brīvībā, viņam jau 21 gads, otra tagad ir kumeļmamma, un viņiem kārtīgi jāganās.
Jums ir arī suņi, un arī tie prasa laiku. Kad tad ir netraucēts brīdis, kad var gleznot?
Kad suņi izvadāti, tad arī tas sākas. Viņi mani izved ārā, bet tas man netraucē, ar viņiem staigājot, varu nepārslēgties uz citu tēmu. Citreiz eju pa ielu galīgi aizsapņojusies, lai gan vispār jau to nevaru, jo viņi slikti uzvedas, ja ierauga kādu citu suni. Man tas pirmajai jāpamana, un tad es mainu virzienu, lai nesanāk skandāls.
Viņi nemodina no rīta, nelūdzas pie durvīm: “Saimniec, laid ārā!” Zinu suņus, kuri tā dara…
Tādi ir, jā, bet manējie zina, ka nekas nenotiks. Agrāk man bija tāds suns, ar kuru no rīta pat kafiju paspēju uzvārīt un brokastis paēst, tikai tad gāju ārā. Tagad gan vispirms eju ar suņiem.
Lai varētu šo visu uzgleznot, droši vien daudz ejat dabā – viena pati vai ar suņiem?
Protams, daudz staigāju.
Cik Latvijas vietās gleznu sižeti noskatīti?
Faktiski visu gleznu sižeti atrodas aptuveni kvadrātkilometra robežās.
Nevaru pavisam precīzi pateikt, bet tiešām viss gleznās redzamais ir ļoti tuvu kopā, un arī tas pats gadalaiks.
Nav jau gan liela starpība, rudens vai pavasaris. Tomēr pavasaris atšķiras, un palu ūdens ir ar māliem, tas nav caurspīdīgs, rudenī tā nemēdz būt – ja nu pēc liela lietus upēs.
Izstādes pieteikumā teikts, ka pavasarī gleznojat rudeni, rudenī – vasaru, ziemā – pavasari. Vai vienmēr zīmējat citu gadalaiku, ne to, kurā dzīvojat?
Tam īsti nav nozīmes, bet jā, tā sanāk – vasarā ir ļoti patīkami gleznot ziemu. Man šobrīd ir divi nepabeigti darbi, vairāk ziemas sižeti, iedomājos – būs vasara, karsti, būs patīkami pie tiem pastāvēt, pastrādāt. Tik daudz. (Smejas.)
Cik ilgu laiku prasa glezna?
Dažādi, cita top ātrāk, cita lēnāk. Reizēm izdaru līdz pusei un tad atstāju uz kādu laiku. Nav tā, ka strādātu tikai pie viena darba, man parasti ir iesāktas kādas četras gleznas, un es tās mainu, jo pati saprotu – jo ilgāk uz darbu skatos, jo sliktāk. Labāk uz kādu laiku nolikt maliņā un pēc laika apskatīties.
Tik ilgu laiku pavadot pie viena darba, redzu visu, ko vajag un ko nevajag, nekas vairs īpaši brīnišķīgi neliekas.
Vēl kādu nedēļu pēc tam, kad glezna pabeigta, ir sajūta, ka nav īsti tas, ko vajag. Tikai pēc kāda mēneša, kad esi no tā prom un ārā, nāk atvieglojums – nevajag vairs par to visu uztraukties.
Tātad, kaut arī glezna ir rāma un klusa, process nav rāms?
Ir gan rāms, tur nav nekā ļoti emocionāla. Tas, ka nevar saprast, ko darīt, ārēji nekā neizpaužas. Galvenais, lai galā ir tā, kā bija domāts, kā tam vajadzētu būt.
Vai izjūtat glezniecībā paaudzi? Tie, kas vienā laikā beidzāt akadēmiju, stilā esat diezgan atšķirīgi…
Jā, izjūtu, lai gan, protams, tas nošķīrums ir diezgan sarežģīts. Ja atceras, toreiz, kad mācījāmies akadēmijā un pēc beigšanas, mūsu visu darbos varēja samanīt kaut kādas kopējas iezīmes, kaut arī katrs bija atšķirīgs. Diezgan daudz kas jauns ienāca ar manu paaudzi.
Vai ir latviešu mākslinieki, kuru izstādes jums patīk arī apmeklēt, kuru daiļradei sekojat līdzi?
Jā, protams, starp jaunajiem māksliniekiem ir tādi, kam sekoju līdzi, vēroju, ko viņi dara. Sekoju līdzi tiem māksliniekiem, par kuriem man ir interesanti, ko viņi izdarīs, kur nezinu, ko sagaidīt. Viņu ir maz, tāpēc vārdā nevienu nesaukšu.
Pēdējos gadus pamatā gleznojat tikai dabu. Vai tā sniedz pilnības izjūtu?
Jā, dabā viss ir ideālā kārtībā. Brīžiem šķiet – kāpēc es vispār to daru, kāpēc gleznoju? Var taču vienkārši iziet ārā un skatīties. Daba tāda ir – tā pārspēj visu, ko cilvēks var izdomāt, un nav arī nekā, ar ko dabu salīdzināt. Tur viss ir tā, kā tam vajag būt. Bet ir tādas lietas, ko es iepriekš nekad glezniecībā neesmu darījusi, un tad eju un mēģinu izdarīt. Kamēr būs interesanti, es acīmredzot arī gleznošu.
Jūs sakāt – dabu nevar izdomāt. Vai cilvēku var?
Cilvēks arī, protams, ir dabas sastāvdaļa, un gleznojot nav lielas atšķirības, vai tas ir koks vai cilvēks. Tu taisi formu, gaismu vai ēnu, tās ir lietas, pie kurām strādā. Varbūt ir kādi tipāži, kas man patīk vairāk vai mazāk, vai arī gleznā jāataino kāds ļoti svarīgs psiholoģisks aspekts, bet no gleznošanas viedokļa tas ir viens un tas pats. Kad veidoju cilvēka figūras, zinu – tāda cilvēka pasaulē nav, es visu esmu izdomājusi. Tad tā jocīgi ir. Es viņu uzgleznoju, zinu, ka tāda nav, bet visi jautā, cits pat saskata kaut ko pazīstamu…
