Caurspīdīgās iestādes 0
Pēc Saakašvili iniciatīvas katrā lielākā pilsētā uzbūvētas jaunas policijas ēkas – interesantas formas betona un stikla konstrukcijas. Tās ir caurredzamas, tāpēc katrs garāmgājējs var novērot pie rakstāmgaldiem sēdošos policistus. Patiesībā šīs būves nav īpaši piemērotas karstajam un saulainajam Gruzijas klimatam, bet arhitekts vēlējies demonstrēt varas pieejamību, atklātību un tuvību tautai. Līdzīgā stilā celti arī jaunie tiesu, prokuratūru un pašvaldību nami.
Īpaši iespaidīgas ir pašvaldību «pirmās pieturas aģentūras» – gan savas arhitektūras, gan vēl jo vairāk tajās notiekošā dēļ. Tbilisi šī aģentūra izvietojusies milzīgā neparastas formas ēkā, kas lieluma ziņā salīdzināma ar Centrāltirgus paviljonu. Tajā valda pamatīga rosība, pie neskaitāmiem galdiņiem cilvēkus pieņem ierēdņi un juristi, te var reģistrēt uzņēmumus, apmaksāt rēķinus, patiesībā ātri un kvalitatīvi saņemt jebkuru valsts vai pašvaldības pakalpojumu.
Visvairāk savas arhitektūras ieceres Saakašvili paspēja realizēt Batumi, kas pēc Abhāzijas galvaspilsētas Suhumi zaudēšanas kļuva par vienīgo Gruzijas pludmali. Te sabūvēti neparastas formas viesnīcu un dzīvojamo namu debesskrāpji, par jauno pilsētas simbolu kļuvusi kustīgā skulptūra “Nino un Ali”, kas simbolizē gruzīnu meitenes un turku zēna mīlestību.
Neapšaubāmi – gruzīni pēdējos gados paveikuši milzu darbu savas valsts sakārtošanā. Un, līdzīgi kā Ukrainā un Moldovā, arī šeit cilvēki sāk nogurt no bezgalīgajiem apsolījumiem un mājieniem no Rietumiem, ka “jūs esat mūsējie”, “agrāk vai vēlāk būsiet mūsu pulkā”, “vēl mazliet pacietības, vēl mazliet piepūles un reformas” utt.
Kāds Batumi sastapts nesen pensionējies skolotājs sūdzējās: “Vissliktākais, kas var būt, ir tālākas perspektīvas trūkums. Izdarījām visu, ko lika – stiprinājām tiesiskumu un demokrātiju, veicām privatizāciju, ievērojām stingru finanšu disciplīnu, reformējām armiju, palīdzam NATO. Bet mūsu bērni spiesti braukt strādāt uz valstīm, kas nav ne demokrātiskas, ne tiesiskas – uz Turciju un Krieviju. Viņi labprāt dotos uz Eiropu vai Ameriku, bet tur mūs neviens negaida, visur vajadzīga vīza.”
Iespējams, tas ir tikai mans subjektīvais vērtējums, bet visā pasaulē Latviju nekur neciena un nemīl tik ļoti kā Gruzijā. Pa daļai mūsu sniegtā atbalsta Gruzijas–Krievijas kara laikā, pa daļai vecākās paaudzes atmiņu dēļ. Bet patiesībā tās ir neizskaidrojamas, iracionālas jūtas, kuras mēs varbūt tā īsti nemaz neesam pelnījuši.
