“Draudzenei “Ievai” Ramona atzīstas – sieviete, kura man lika taro kārtis, teica, ka neesmu definējusi, ko īsti dzīvē gribu sasniegt!” Egila Līcīša feļetons 26
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valsts prezidents viņnedēļ minēja faktu, ka Latvijā kā nekur citur uzspridzinot iepriekšpieņemtos uzskatus par demokrātiju, ka garāmgājēji un no ielas paņemti tikumīgi jaunekļi nevarētu vadīt valsti tikpat prasmīgi, kā ilgstoši uz politisku amatu galotnēm kāpuši un tam īpaši sagatavoti valdības locekļi. Un kāda sakritība!
Populārā zelteņu žurnālā, čalojošā draudzenītē “Ieva”, kuras lappusēs aizgrābjoši, inčīgi lasāmgabali par sirdslietām mijas ar iedvesmojošām sarunām ar panākumiem bagātām sievietēm, intervē brīnišķīgu šīs sugas eksemplāru.
No ielas – turklāt no provinces ielas – paņemtu labklājības ministri saldenieci Ramonu Petraviču.
Ramona ir ministrijas košumkrūms. Krāšņa sieviete, kura uz sarkanā paklāja klātiem celiņiem vai peldkostīmā pie baseina aizēno daudzas konkurentes. Atklāsmē žurnālītim Saldus mežrozīte stāsta par “KPV LV” partijas izvēli: “Pamudināja mana manikīre – reiz viņa stāstīja, ka nevarot izturēt, kas notiek valstī, tāpēc stāsies Kaimiņa partijā. Galu galā es iestājos, viņa ne.” Ramona politikā ienākusi kā cilvēks, kas noteikti spēs ko darīt vienkāršo ļaužu labā.
Kopš Artuss vairs nesveicinās un cenšas ieriebt bijušajai partijas biedrei, Saldus skaistulei kā konservatīvu uzskatu sievietei elks politikā droši vien ir duče vai kaudiljo, varbūt franču stiprā madāme Le Pēna. Mīļākās grāmatas – Karīnas Račko. Astroloģiskais akmens – dimants, briljants, enerģētiskais koks – Ēģiptes palma, krāsa – debeszila un perlamutra rozā, horoskopa zīme – kaza.
Draudzenei “Ievai” Ramona atzīstas – “Sieviete, kura man lika taro kārtis, teica, ka neesmu definējusi, ko īsti dzīvē gribu sasniegt, tāpēc mans groziņš vienmēr paliek tukšs.” Pašlaik kurvis ir pilns līdz malām, Petravičas kundze kā valsējot un absolūtā tango solī pilda gan Saeimas deputātes, gan labklājības resora pārzines pienākumus.
Ramona Petraviča – tas ir 71 kilograms (pati atzinās “Ievai”!) rūpju, domu un soļu senioru labā. Galvā viss griežas kā virpulī – vai neesmu aizmirsusi uzkrāsot lūpas, tas sudrablapsas apmetnis, ko redzēju Marijas ielas veikalā, taču pārvērtīs pelnos manu ministres mēnešalgu, ko es atkal tur sarunāju, vai neievārīju lielu zafti – ak, Atis izskaidros, it kā viņam cita darba nebūtu, kā nodarboties ar partijas sieviešu glupību izskaidrošanu un izlīdzināšanu, ko vēl varu izdarīt, lai sirmās māmuliņas baudītu sociālos labumus?
Labklājības ministra uzdevums un atbildība ir pavadīt Latvijas iedzīvotāju mūža gājumā no šūpuļa, kur jaundzimušais atdusas rožsārtām pēdiņām, līdz galapunktam – nedzīvā pilsoņa ķermeņa ievietošanai ēvelskaidās priežkoka kastē.
Ramonai sāp, ka dzīves pabērniem, kad nav ko ēst, jāēd, kas ir. Ka pensionāri saņem uz pusi mazāk, kā gribētos ministrei. Par to saldeniece iespiež seju spilvenā, noraud, bet tad iet tālāk pa dzīvi, nesalauzta, augstu paceltu galvu.
Ramona sit bundziņas par tiem, kam prāts nesās ķēpāt par “KPV LV” partiju sliktāko – lai nokalst tā roka, kas dzīrās iegrūst adatu zakatistoviem sēžamvietā!
Mēs atdzimsim jaunā veidolā, ietērpsimies citā ādā un būsim konkurētspējīgs spēks uz politiskās skatuves! Bet ja ne – ek, ka viņi nožēlos, kad kolektīvi dosimies mājās uz Centaura Alfu! – mazliet skumji, mazliet šķelmīgi “LA” korespondentam saka sieviete ar stirnas acīm.
Būdama daiļajam dzimumam pārpilnam piederīga, Ramona aicina korespondentu apskatīt figūru. Simpātiskā tumšmate sūdzas par neveselīgo ministres darbdienas režīmu, kad pēc sātīgām pusdienām vakarā vienai maizes šķēlei seko otra… sestā septītā ar nēģu gabaliņiem un doktordesiņu, plus jānoloka pa virsu kāds saldumiņš.
Jāpāriet uz redīsu ripiņām, salātu lapiņām, esot jānomet desmit liekie svara kilo. Jāpārtrauc mazkustīga gulšņāšana, jādarbojas ar fiziskām aktivitātēm.
Ramona saka “Ievai”: “Kad tikko nonācu Saeimā, mana friziere Saldū teica: Ramona, tu uzradies un izjauci visu koptēlu un priekšstatus par to, kā jāizskatās deputātei – ka viņai jābūt korpulentai kundzei ar brošu pie krūts.”
Tādā veidā piepildās erudītās ministres, deputātes galvā patukšie apcirkņi ar tūkstoš derīgiem padomiem, ko dāvā viņas friziere, tetovētājs, privātais masieris, personīgais treneris, iejādes instruktors, horeogrāfs un pārējais dzīvē sastaptais apkalpojošais personāls.
Un vienīgi dzīvesdraugs Aleksandrs kritiski vēro sievas darbošanos, gatavs ik brīdi sniegt plecu, kad Ramonīte augstpapēdenēs zaudēs reālo atbalsta punktu.
Kas lai zin, vai pirms politiskās karjeras sākšanas nevajadzēja klausīt lauleņa norādījumam – “viņš bija dusmīgs. Teica, lai labāk strādāju, nevis tērēju laiku muļķībām”.
