“Es taču nevaru paredzēt, ka ceļš būs slēgts!” Darba devējs vaino Evitu par neierašanos darbā pēc postošās vētras
0
22. augustā Latviju skāra postoša vētra. Daba nomierinājās, bet sekas nebeidzas brīdī, kad pierimst vējš. Vēja brāzmas vietām pārsniedza 30 metrus sekundē, tika lauzti un izgāzti koki, bojātas elektrolīnijas un traucēta satiksme. Vētras kulminācijā elektroapgāde bija pārtraukta aptuveni 277 000 “Sadales tīkla” klientu.
Vētras atstātās pēdas bija jūtamas vēl ilgi pēc tam. Bojāti īpašumi, vairākas dienas bez elektrības un vietām arī bez ūdens. Taču stihija izjauca arī pavisam ierasto ikdienas ritmu – dažiem pirmdienas rītā ceļš uz darbu gluži vienkārši bija slēgts.
Šķiet, ka šādā ekstremālā situācijā, kas Latvijā, paldies dievam, ir ārkārtējs retums, sapratne būtu pašsaprotama. Taču, kā izrādās, ne visiem.
Ar LA.LV sazinājās kāda mūsu lasītāja Evita, kura pēc vētras nonākusi nepatīkamā situācijā ar savu darba devēju.
“Pēc lielās vētras pirmdienas rītā nevarēju ierasties darbā. Uz ceļa bija sagāzušies koki un satiksme bija bloķēta. Arī sabiedriskais transports kavējās, tāpēc faktiski nebija iespējas laikus nokļūt darbavietā,” stāsta sieviete.
Evita par radušos situāciju darba devēju informējusi un paskaidrojusi, kādēļ kavēs darbu. Tomēr saņemtā atbilde viņu nepatīkami pārsteigusi.
“Man pateica, ka tā tomēr esot mana atbildība – darbā jāierodas laikā. Saprotu, ka parasti nokļūšana līdz darbavietai ir paša darbinieka ziņā, bet ko darīt šādā ārkārtējā situācijā?
Es taču nevaru paredzēt, ka vētra nogāzīs kokus un ceļš būs slēgts.”
Pamatoti radušies būtiski jautājumi – vai darba devējs šādā situācijā drīkst Evitu sodīt par kavējumu vai neierašanos un vai par stundām, kurās objektīvu šķēršļu dēļ darbā nav bijis iespējams nokļūt, drīkst neizmaksāt algu?
Ar šiem jautājumiem vērsāmies pie Valsts darba inspekcijas (VDI).
Vētra pati par sevi vēl nav attaisnojums
VDI Klientu atbalsta nodaļas vadošā juriskonsulte Laura Akmentiņa skaidro, ka šādās situācijās būtisks ir Darba likuma 147. pants. Tas paredz darbiniekam tiesības uz īslaicīgu prombūtni gadījumos, kad viņa tūlītēja klātbūtne darbā nav iespējama nepārvaramas varas, nejauša notikuma vai citu ārkārtēju apstākļu dēļ.
Tomēr te ir būtiska nianse – fakts, ka ārā plosījusies vētra, automātiski nenozīmē, ka ikviena kavēšana vai neierašanās darbā kļūst attaisnota. Jāvērtē tas, ko vētra konkrētajā situācijā ir izraisījusi un vai cilvēkam patiešām bija iespējams nokļūt darbā.
“Konkrētas vētras izraisītas sekas, piemēram, uz ceļa sagāzti koki, slēgti ceļi vai pārtraukta sabiedriskā transporta kustība, var atbilst Darba likuma 147. panta otrajā daļā minētajiem apstākļiem, ja to dēļ darbiniekam objektīvi nav iespējams nokļūt darbā un situāciju nav iespējams novērst ar darbiniekam saprātīgi pieejamiem līdzekļiem,” norāda VDI pārstāve.
Ja šādi apstākļi patiešām pastāv un darbinieks par tiem savlaicīgi informējis darba devēju, šādu prombūtni nevar vienkārši pielīdzināt darbinieka pārkāpumam. Turklāt īslaicīga prombūtne šādu ārkārtēju apstākļu dēļ nevar būt pamats darba līguma uzteikumam.
Te gan ir kāds būtisks “bet”. Tas, ka neierašanās darbā tiek atzīta par attaisnotu, vēl nenozīmē, ka par šo laiku obligāti pienākas darba samaksa.
VDI skaidro, ka Darba likums neparedz darba devējam pienākumu saglabāt algu par šādu īslaicīgas prombūtnes laiku. Tātad var izveidoties šķietami paradoksāla situācija – darbinieks neko nav pārkāpis, viņa neierašanās ir attaisnota, taču par nenostrādāto laiku algu viņš nesaņem.
Uzņēmums gan var būt paredzējis darbiniekam labvēlīgākus nosacījumus. Darba līgumā, koplīgumā vai iekšējos noteikumos iespējams noteikt, ka par šādu prombūtni darba samaksa tiek saglabāta.
Svarīgi arī, ka attaisnoti kavētās stundas pēc vispārējā principa nav obligāti vēlāk “jāatstrādā”.
“Attaisnoti kavētais darba laiks samazina darbiniekam attiecīgajā periodā nostrādājamo nolīgtā darba laika stundu skaitu, tādēļ pēc vispārējā principa šīs stundas nav obligāti jānostrādā citā laikā,” skaidro inspekcija.
Ja darba organizācija to pieļauj, abas puses var vienoties par darba laika pārcelšanu. Tāpat iespējams vienoties par attālinātu darbu, ja konkrētā profesija un pienākumi to ļauj.
Savukārt darbiniekam šādā situācijā ir viens īpaši svarīgs pienākums – nepazust. Tiklīdz kļūst skaidrs, ka vētras seku dēļ laikus darbā nokļūt nebūs iespējams, par to pēc iespējas ātrāk jāinformē savs darba devējs.
Likumā nav noteikts konkrēts veids, kā tas jādara. Darbinieks var piezvanīt, nosūtīt ziņu vai izmantot uzņēmumā ierasto saziņas kārtību. Būtiski ir darba devējam paskaidrot gan to, ka darbā ierasties nav iespējams, gan iemeslu.
VDI iesaka arī saglabāt informāciju, kas nepieciešamības gadījumā ļautu apliecināt notikušo – piemēram, paziņojumu par slēgtu ceļu, satiksmes ierobežojumiem vai sabiedriskā transporta kustības pārtraukšanu.
Tas var kļūt īpaši svarīgi, ja vēlāk starp darbinieku un darba devēju rodas domstarpības.
Bet kur tad īsti ir robeža? Darbiniekam taču ikdienā pašam jānodrošina, lai viņš darbā ierastos laikā. VDI norāda – izšķiroša ir objektīva iespēja konkrētajos apstākļos nokļūt darbā.
Neliels sastrēgums, autobusa kavēšanās vai vienkārši slikti laikapstākļi paši par sevi, visticamāk, nebūs pietiekams pamats neierasties darbā. No darbinieka tiek sagaidīts, ka viņš plānos savu ceļu un izrādīs saprātīgu atbildību pret saviem pienākumiem.
Taču arī tam ir robežas.
“No darbinieka nevar prasīt pārvarēt objektīvi nepārvaramus šķēršļus vai apdraudēt savu drošību,” uzsver VDI.
Ja ceļš ir slēgts, tam pāri sagāzušies koki, sabiedriskais transports nekursē un cilvēkam nav citas saprātīgi pieejamas iespējas nokļūt darbavietā, šāda situācija var tikt atzīta par likumā paredzētu attaisnotas īslaicīgas prombūtnes iemeslu.
Universālas formulas gan nav. Katrs gadījums jāvērtē individuāli – cik nopietni bijuši satiksmes ierobežojumi, vai cilvēkam bijusi reāla alternatīva un vai viņš darba devēju par notikušo informējis laikus.
Tāpēc VDI aicina ārkārtējās situācijās abām pusēm rīkoties saprātīgi un savstarpēji komunicēt. Darbiniekam nav tiesību vienkārši neierasties un pēc tam visu norakstīt uz vētru. Taču arī darba devējs nevar automātiski uzskatīt, ka nokļūšana darbā jebkuros apstākļos ir tikai un vienīgi darbinieka problēma.
