Dažos gadījumos “ceļojumi” informatīvajā laukā aprobežojas it kā tikai ar pārvietojumiem telpā par vairākiem kilometriem no pētījumu veikšanas vietas, piemēram, attiecīgās pilsētas ietvaros. Citos gadījumos tie jau bija “pārlidojumi” uz gluži citām apdzīvotajām vietām, kas atrodas tūkstošiem kilometru attālumā. Vēl citos gadījumos notika “ekskursijas laikā” uz vēsturiskiem notikumiem pirms vairākām simtgadēm, kas vēlāk eksperimentos iesaistīto cilvēku atmiņā un viņu sniegtajās atskaitēs atspoguļojās tieši tāpat kā aktuālā realitāte. 0
Visi šo eksperimentu dalībnieki pēc atgriešanās parastajā apziņā vienprātīgi apgalvojuši, ka viņi nav atradušies parastā miega stāvoklī, bet gan patiešām gluži reāli novērojuši citas realitātes un kontaktējušies ar būtnēm jeb būtībām no “citām pasaulēm”.
Protams, godprātīgajai pētnieku daļai joprojām saglabājas daudz neatbildētu jautājumu, jo ne gluži visu tādā veidā no informatīvā lauka saņemto ir iespējams pārbaudīt. Un ja nu vizionieru stāsti ir tikai prasmīga izlikšanās jeb viņu bagātās fantāzijas auglis un viņu stāvokļi – tikai gluži subjektīvas sajūtas? Kā lai nodrošinās ar iespēju gūt objektīvas ziņas no informatīvā lauka?
Pētnieki sāka striktu un bezkaislīgu smadzeņu bioritmu un akupunktūras meridiānu novērošanu un kontroli. Izmantojot superjutīgu aparatūru un visjaunākās datormetodes elektroencefalogrammu apstrādei, noskaidrojās, ka tajā mirklī, kad cilvēks iekļūst jeb iegremdējas informatīvajā laukā, viņa smadzeņu struktūru dzīlēs rodas neparasti elektriskie viļņi. Savukārt akupunktūras punktos novērojamas ātras lēcienveida rādītāju izmaiņas, kas liecina par “strauju visu orgānu un sistēmu fizioloģisko procesu nobīdi”.
Taču tas ir tikai ceļa sākums. Piemēram, vēl tikai sākas meklējumi kaut vai tajā virzienā, lai saprastu – kur tad īsti atrodas avots tai informācijai, ko cilvēks dažkārt pasmeļas no attiecīgā lauka. Kāds ir tas veids, kādā šī informācija tur–kaut–kur glabājas, kā tā kodēta, kā atkodējama, un – visbeidzot! – kā un pateicoties kam tā tur ir un vispār radusies?
Uz šiem jautājumiem, protams, atbilžu vēl nav. Toties ir gūzma dažādu hipotēžu, kuru lielākā daļa pauž par to, ka apziņas mehānisma pamatā ir lauka mijiedarbība ar kaut kādām informatīvajām struktūrām. Ir uzskats, ka šie lauka fantomi – domu tēlu, ideju nesēji – pēc rašanās spēj ilgstoši saglabāties fiziskajā vakuumā. Pētnieki pauž, ka šo struktūru īpatnība ir to ārkārtējā informatīvā ietilpība, kā arī tas, ka mūsu apziņa spēj tās unikāli viegli uztvert un apstrādāt. Un šīs pozīcijas cilvēka apziņā izskatās tieši kā lauka veidojums, kas ne tikai uztver informāciju no ārpuses, bet arī pats ģenerē un translē to uz apkārtējo pasauli. Savukārt smadzeņu neironu tīkli jeb šā uztvērēja–raidītāja “tehniskā aparatūras daļa”, kas pastāvīgi maina savu konfigurāciju, ir dinamiska…
