Ir slikti, bet varēja būt vēl sliktāk. Saruna ar vēsturnieku Induli Roni 17
Ar habilitēto vēstures doktoru, kas no akadēmiķa titula atteicās 2010. gadā, Induli Roni sarunājas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Artis Drēziņš.
– Ar kādu noskaņojumu sagaidījāt un pavadījāt vēlēšanas?
– Kā caurmēra latvietis pēc principa: ir slikti, bet varēja būt vēl sliktāk, tātad ir labi.
– Bet kā vēsturnieks?
– Kā vēsturnieks Ronis – dusmīgi, jo neesam izmantojuši iespējas tad, kad to varēja.
– Kādi “mēs”?
– Visi esam “mēs”, kas ievēl Saeimu, kura pēc tam izveido valdību. Savulaik no viena grāvja ieskrējām otrā: no muižu tipa kolhoziem sākumā īsti negribējām iet fermeru ceļu. Bet galvenais, ka aizmirsām savu galveno bagātību: ekoloģiski tīro lauksaimniecību. Tagad pasaulei pārtiku nav kur grūst. Ja būtu saglabājuši savu ekoloģiski tīro lauksaimniecības rūpniecību, Latvija būtu pasaulē ļoti konkurētspējīga. Mēs, arī es, bijām par praktiskām lietām, taču aizmirsām, ka politikā galvenais ir zeme, uz kuras stāvam, debesis, kas ir virs mums, gaiss, ko elpojam. Simtprocentīga privatizācija bija kļūda – vajadzēja iet arī pa valsts kapitālisma ceļu, izveidot kārtīgus valsts uzņēmumus. Ne tādus kā padomju laikā, kas patiesībā bija kompartijas kontrolēti uzņēmumi. Varbūt valsts uzņēmums nedotu tādu peļņu kā privātais, bet tās būtu garantētas darba vietas un cilvēkiem nebūtu jābrauc projām uz ārzemēm.
