Brauca skaidrā prātā, nepārsniedzot ātrumu. Kā laivu meistars Edgars nokļuva uz apsūdzēto sola 9
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Neregulējamas gājēju pārejas ir bīstamas, sevišķi, ja tās ir pāri vairākām joslām un jo sevišķi, ja kādā no joslām kāds transporta līdzeklis apstājies un aizsedz skatu citam vadītājam un arī gājējam. Tas kārtējo reizi apliecinājies ar kādu ceļu satiksmes negadījumu, pēc kura šoferim bija jāsēž uz apsūdzēto sola.
Šā gada 11. martā laivu meistars Edgars ar savu “Volvo” brauca Rīgā pa Kalpaka bulvāri – nepārsniedzot ātrumu, skaidrā prātā. Savukārt Uldis pie Antonijas ielas pa gājēju pāreju devās pāri bulvārim.
Diemžēl uz pirmās joslas netālu no pārejas stāvēja autobuss, kas aizsedza skatu abiem. Notika sadursme.
Vainīgs, protams, autovadītājs Edgars. Savu vainu Edgars nenoliedza arī pagājšnedēļ tiesas sēdē Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā. Viņš centās noslēgt izlīgumu ar Uldi, bet nesekmīgi.
“Esmu pret izlīgumu. Septiņus mēnešus uz kruķiem un uz tiem būšu vēl kādu laiku. Viena kāja man beigta, turas kopā uz dzelzs skrūvēm un saaugušiem gaļas gabaliem, nervi un asinsvadi sadragāti.
Paredzētas vēl trīs operācijas. Nemitīgas sāpes. Kam gan man un ģimenei nav bijis jāiziet cauri! Teicu Edgaram: “Izoperē man kāju, lai tā būtu kā iepriekš, tad izlīgšu, nekādu problēmu, bet citādi…”
Naudu man no viņa nevajag. Vienmēr esmu pratis naudu nopelnīt pats un arī tagad pratīšu. Bet veselību par naudu nopirkt nevar. Dzīvosim katrs tālāk ar savām problēmām: Edgars – ar savām, es – ar savām,” sacīja Uldis.
Tiesā iztika bez pierādījumu pārbaudes. Edgars sacīja, ka bijis gatavs apmaksāt Ulda slimnīcas izdevumus, bet viņš atteicies. Pēc tam necēlis klausuli. Pēc diviem mēnešiem Uldis piezvanījis pats un sacījis, ka vajadzētu Edgaram pa purnu sadot un vienā vietā iebāzt spieķus, atstāstīja apsūdzētais…
Šajā vietā apsūdzētā stāstījumu pārtrauca tiesnesis Andis Celms: “Runājiet bez skaistiem epitetiem un tikai par sevi. Te nav teātra izrāde. Ja te sēdētu zvērinātie, varētu viņus iežēlināt, bet es te esmu viens un mani ar emocijām paņemt nevar jau sen.”
Savukārt cietušais lūdza tiesu atņemt Edgaram autovadītāja tiesības pēc iespējas uz ilgāku laiku, lai pasargāju citus gājējus. Bet apsūdzētais piebilda, ka bez tiesībām viņam būšot grūti strādāt.
“Es saprotu, ka cietušais vēlētos, lai Edgaram atņem tiesības uz mūžu. Bet tas bija nelaimes gadījums, no kā nav pasargāts neviens. Edgaram jādzīvo tālāk un jāuztur mazgadīgi bērni,” uzsvēra Edgara advokāte Helēna Purviņa.
Prokurors Jānis Ievītis lūdza apsūdzētajam noteikt divu gadu nosacītu cietumsodu un atņemt transporta līdzekļu vadītāja tiesības uz diviem gadiem. Un tiesnesis par šādu sodu arī nolēma.
Nobeigumā cietušais vēl vērsās pie Edgara: “Lūdzu, nezvaniet man vairs. Tas uzjundī nepatīkamas atmiņas. Aizmirstiet mani, un es aizmirsīšu jūs. Tāda sajūta, ka ar saviem zvaniem mierināt savu sirdsapziņu. Neesmu jums nekāds psihologs!”
Edgars: “Saprotu jūs. Nezinu, kā es justos jūsu vietā…”
