Sācis dzīvot labāk 0
Pavaicāju, vai viņš pats bieži apmeklē teātra izrādes. Volmārs atbild, ka, veidojot sižetus par pirmizrādēm, viņš jau jūtot, vai būs vērts skatīties izrādi, un bieži vien saprot, ka ne.
– Tad labāk aizeju uz kinoteātri noskatīties kādu labu filmu. Man ir piešķirta “Splendid Palace” zelta karte, un varu skatīties filmas par brīvu. No pēdējā laikā redzētajām īsta odziņa bija filma “Viesnīca “Budapešta””. Nesen izlasīju arī divas ļoti labas grāmatas – Dž. Lūkasa “Maldināšanu”, kurā stāstīts par Krievijas spiegošanu, un A. Ņikonova “Aiz impērijas fasādes”. Tajā autors savilcis kopā dzīvi senajā Krievzemē, padomju iekārtā un šodienā. Secinājums ir viens – krieviem vienmēr bijis vajadzīgs cara tētiņš. Mani interesē vēsture, sākot no divdesmitā gadsimta. Bet, ja vaicā, kurā laikā es pats vēlētos dzīvot, tad droši zinu, ka šajā. Ir teiciens – nenovēlu dzīvot pārmaiņu laikos, bet, lai kā arī ietu, tagad var teikt, ko domā, darīt, kā gribi, strādāt, kā pats jūti, neviens tevi neierobežo, un to visu pieļauj šis laiks, – priecājas Andrejs.
Iebilstu, ka daudziem tas saistās ar īpašumu zaudēšanu un gluži vienkārši – trūkumu.
– Es tieši šajos laikos esmu sācis dzīvot labāk. Ir bijuši dažādi jauni projekti. Pēc operācijas piešķīra 2. invaliditātes grupu, bet tagad tā ir noņemta. Par mantojumā saņemto naudu beidzot varēju iegādāties automašīnu. Man gan nav vadītāja apliecības, jo sliktās redzes dēļ nevaru to iegūt. Man arī nekad nav bijusi vilkme uz tehniku. Taču es atviegloti uzelpoju, ka redzes dēļ mani nepaņēma padomju armijā. Jaunībā strādāju Leļļu teātrī par skatuves strādnieku, taču kaut ko nevarēju saskatīt un mani no darba atlaida. Man ir tāda īpatnība, ka reizēm kaut ko neieraugu, varu paiet uz ielas garām arī paziņām. Veikalos arī grūti orientēties, tad man līdzi nāk bijusī un parāda, kas kur atrodas. Viņa arī stūrē mašīnu, – paskaidro Andrejs.
Ar vārdu “bijusī” jāsaprot viņa dzīves partnere Simona, ar kuru pirms diviem gadiem izšķīrās. Viņiem ir kopīga meita Katrīna Luīze, kas tagad ir sešgadniece. Atceros, ka savulaik sabiedrībā tika spriedelēts par to, ka Volmārs izvēlējies kopdzīvi ar krietni jaunāku sievieti.
– Sabiedrību var interesēt, kā es strādāju, bet mana personīgā dzīve uz citiem neattiecas. Sākumā es pārdzīvoju par spriedelējumiem interneta portālos, bet tagad tikai paskatos un pasmejos. Tie ir truleņi, kas raksta nievājošus komentārus par citiem. Nav jau viegla tā kopā sadzīvošana. Varbūt attiecību izjukšanā savu lomu nospēlēja mana pārņemtība ar darbu un mājas dzīvei atlika mazāk enerģijas. Iespējams, mūsu gadu starpības dēļ es biju iedomājies, ka varētu manī vairāk ieklausīties, bet katrs jau pats grib būt gudrs bez citu palīdzības, – spriež Andrejs.
Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanas svinīgajā pieņemšanā Andrejam līdzās bija Simona un dēls Niks. Viņš jau izveidojis savu ģimeni, kurā aug sešgadīgais dēls Anrijs un trīs gadus vecā meita Paula.
– Nikam pieder izklaides aģentūra. Man gan izklaides joma ir pasveša. Niks ir apveltīts ar asprātību, ko mantojis no manis. Meitai piemīt asa domāšana un tēlaina uztvere. No vienas puses, viņa ir bērnišķīga, bet, no otras, liela gudriniece. Daiļumu Katrīna Luīze mantojusi no savas mammas, – pastāsta Andrejs.
Vēlos uzzināt, kā viņš tiek galā ar saimnieciskajiem darbiem. Varbūt Volmārs ir lielisks ēdiena gatavotājs?
