Krīva pagāniskā vara 19
Runājot par prūšu pagāniskajiem ticējumiem savā Prūsijas zemes hronikā, kas sarakstīta līdz 1326. gadam, vācu ordeņa priesterbrālis Dusburgas Pēteris vēsta, ka Nadravas zemē bijusi vieta Romove, kuras nosaukums cēlies no Romas vārda. Tur dzīvojis kāds, dēvēts par Krīvu, kuru gan prūši, gan Lietuvas un Livonijas tautas godājušas gluži kā pāvestu. Viņa vara bijusi tik liela, ka ne tikai viņš pats un viņa radinieki, bet arī ziņnesis ar viņa zizli bija lielā godā pie karaļiem un vienkāršajiem ļaudīm.
Krīvs pēc sena paraduma arī glabājis mūžīgo uguni. Ja nomira vecāki, bērni gājuši pie Krīva un lūguši viņu noteiktā dienā paskatīties, vai mirušie pārgājuši uz savu namu. Krīvs viņiem parādījis, kā mirušais rīkojas ar līdzdotajām lietām, kā arī teicis, ka aizgājējs uz sava nama griestiem atstājis kādu zīmi ar šķēpu. Pēc uzvaras karā prūši trešo daļu laupījuma piešķīruši Krīvam, kurš to visu sadedzinājis.
Uzkrītoša ir Krīva loma mirušā pārejas uz viņsauli veicināšanā. Arī Vācu ordeņa virsmestra galma jurists Laurentijs Blumenavs savā 1457. gadā uzrakstītajā “Teitoņu ordeņa vēsturē” piemin gan prūšu svētos mežus, kur nedrīkstēja aizskart nevienu koku, gan augurus (pareģus), kuri uzņēmuši pie sevis ciemos mirušā dvēseli pirmajā naktī pēc nāves.
Krīva vārdu vai amata nosaukumu Dusburgas Pētera hronikas rokrakstā iespējams lasīt ne tikai kā Criwe, bet arī Griwe. Vairāki autori norādījuši, ka Grive gotu valodā nozīmē augstāko tiesnesi. Senie ģermāņi drosmīgāko no sava vidus iecēla par karavadoni, bet vecāko un viedāko – par tiesnesi, dēvētu par Graue, (Grav – “sirmais”), kurš rūpējās par taisnīgumu.
Var apstrīdēt krīva vārda ģermānisko izcelsmi, tomēr viņa šķīrējtiesneša un tautas pulcinātāja funkcija šķiet ticama. Lietuviešu izcelsmes luterāņu mācītājs Matas Pretorijs rakstīja, ka Prūsijā dzīvojošo lietuviešu ciemu vecāko amata zīme 17. gadsimta beigās bija līks spieķis – tā dēvētā krivule. Ja ciema vecākais to kādam nosūtīja, saņēmējam bija jāierodas pie viņa.
Krīva vārds, iespējams, cēlies no indoeiropiešu pirmvalodas saknes ker- , kas nozīmē griešanu vai ciršanu, respektīvi, strīdu izšķiršanu. Iespējams, krīvs bijis kāds no cienījamākajiem vaidelošiem, kurš noteiktā vietā – Rāmavā – vadījis prūšu kopīgās sapulces, izšķīris cilšu savstarpējos strīdus, apstiprinājis līgumus ar kaimiņiem. Viņa valdnieka varu ne pār visām prūšu ciltīm, ne citiem baltiem neviens cits avots gan neapstiprina.
Prūšu sabiedrības slāņu, likumu, tiesu un svētvietu izcelsmes mītisks skaidrojums sniegts ap 1525. gadu dominikāņu mūka Simona Grunava sarakstītajā hronikā iekļautajos nostāstos. Prūšu sabiedrības virsslāņu – labiešu un vaidelošu – prototips hronikā ir divi brāļi: valdnieks Vudevuts un galvenais priesteris Prūtens, kuri prūšu senčus un priekšstatus par galvenajiem dieviem Potrimpu, Parkunu un Patollu uz Prūsiju senos laikos atveduši no svešām zemēm. Pirmais galvenais krīvs – kirvaits Prūtens bijis gan likumdevējs, gan reliģijas ieviesējs, gan tiesnesis un tautas sapulču vadītājs. Sevi viņš nav uzskatījis par augstāko autoritāti, bet tikai dievu gribas uzklausītāju un tulkotāju.
Cilšu apvienošanai nepieciešamajai reliģijai vispiemērotākās dievības bijuši no pirmdzimtenes atvestie, taču, visticamāk – vaidelošu ieviestā trijotne: Potrimps, kas attēlots kā jauneklis, brieduma gados esošais vīrs Parkuns un sirmgalvis Patolls. Potrimps – dzimšana un jaunība, Parkuns – briedums, un Patolls – vecums un nāve, viņi personificēja gan dzīvības ciklu dabā, gan gada ritumu (pavasaris – vasara – ziema). Dievu tēli atbilda arī Visuma vertikālajam iedalījumam: pazeme (Patolls) – zeme (Potrimps) – debesis (Parkuns). Uz dievu darbības sfēru norāda viņu vārdu saistība ar indoeiropiešu valodu: Patolla vārdu var tulkot “zem līdzenuma”, Potrimpa – “[zemes] mīdītājs”, bet Parkuna vārda sakne norāda uz akmeni. Saskaņā ar vairākiem indoeiropiešu mītiem debesis veidotas no akmens vai metāla. Auglības dieva Potrimpa tēls sevī varēja ietvert arī senākās Prūsijas iedzīvotāju sievišķās dievības.
Prūsijas hercoga tiesas padomnieks Lūkass Dāvids savā 1536.–1576. gadā rakstītajā Prūsijas hronikā atstāstīja citus, ar Rāmavu un krīvu kirvaitu saistītus nostāstus, ko nav minējis Grunavs. Viņš pirmoreiz pievērsa uzmanību tam, ka Kriuo Kirvaito gotu valodā nozīmē “tiesnešu tiesnesis”. Krīvs kirvaits Nadravā izvēlējies ļoti resnu ozolu ar milzīgu lapotni un tad kopā ar brāli noteicis tautai dienu, kad jāierodas Rīkaitē (Rickaiten), kas vēlāk nodēvēta par Rāmavu (Romaue). Rīkaites iesvētīšanas dienā kirvaits rādījis tautai trīs elkus, ko jaunatnācēji bija atveduši sev līdzi, un ozola tuvumā tos novietojis augstu virs zemes, lai katrs varētu redzēt. Prūšu augstākais dievs bijis nāves dievs Patolls, jo viņa varā bija visu nonāvēt. Viņam vajadzējis upurēt dārgas lietas, taču neviens nezināja, kas tās par lietām bijušas.
Iespējams, 16. gadsimta autori prūšu nostāstus papildinājuši ar pašu izdomātiem vai no kristietības aizgūtiem stāstiem. Piemēram, Rāmavas svētozols, segts ar audekla priekškariem, aiz kura drīkst ieiet tikai priesteri, ļoti atgādina Vecajā Derībā aprakstīto vissvētāko vietu Jahves templī Jeruzalemē. Var pieļaut, ka rituālās darbības jau senāk no monoteistiskajām reliģijām aizguvuši arī prūšu vaideloši, lai nostiprinātu savu varu un prūšu zemēs veidotu vienotu reliģisko ideoloģiju.
Prūšu vaidelošu reliģiskie ticējumi nebija raksturīgi pagānismam citās baltu zemēs, kur rituālus veica nevis specializējušies priesteri, bet dzimtu vecākie, un to galvenais mērķis bija nevis dievu dusmu novēršana, bet svētības saņemšana no senčiem un dabas dievībām. Pēc prūšu zemju kristīšanas un vaidelošu vadītās prūšu savienības izzušanas arī prūšu pagānisma relikti kļuva līdzīgi citu baltu tautu rituāliem.
