LOK prezidents: Sports kā izdzīvošanas ceļš, nevis kabatas nauda no valsts budžeta 0
Autors: Raimonds Lazdiņš, LOK prezidents
Latvijā turpinās viens no skaudrākajiem paradoksiem: par mūsu valsts prioritātēm tiek noteiktas sabiedrības veselība, izglītība un pats svarīgākais – drošība, bet šajā prioritāšu sarakstā sporta finansējumu, kas ir būtisks labas veselības aspekts, uztveram kā opciju, nevis nepieciešamību. Mūsu sabiedrības kopējais veselības stāvoklis ir slikts un pasliktinās arī rādītāji, kas saistīti ar jauniešu fizisko sagatavotību, bet politiskā elite joprojām nespēj pieņemt lēmumus, kuri mainītu situāciju.
Saskaņā ar OECD un Eiropas Komisijas 2023. gada veselības profila datiem, mūsu iedzīvotāju mūža ilgums ir par vairākiem gadiem īsāks nekā citur Eiropā, hronisko slimību slogs ir ievērojami augstāks, bet profilaktisko pasākumu līmenis – zemāks. Mazkustīgums, liekais svars un veselīga dzīvesveida trūkums ir galvenie riska faktori, kas grauj Latvijas nākotni.
Apzināmies problēmu, bet risinājuma nav
Lai gan problēma ir skaidri redzama un tās sekas jūtamas sabiedrībā, konkrētu un efektīvu risinājumu joprojām pietrūkst – to spilgti apliecina arī šobrīd īstenotie pētījumi un projekti sporta nozarē. Piemēram, tiek īstenots vērienīgs valsts pētījumu programmas projekts IMRSportsLV, kam piešķirts 4,2 miljonu eiro finansējums. Tā ietvaros tiek izstrādātas inovācijas un metodikas sporta nozares attīstībai, analizēta sabiedrības veselība un sporta pārvaldība. Turklāt pētnieki no RSU ir uzsākuši apakšpētījumus par fiziski un mentāli aktīvo cilvēku stāvokli sabiedrībā. Tas liecina, ka zinātne ne tikai analizē problēmas, bet arī cenšas virzīt pārmaiņas. Tomēr ar pētījumiem vien nepietiek – situācijas uzlabošanai ir nepieciešama skaidra politiskā griba un rīcība, kā arī reālas investīcijas sporta infrastruktūrā, treneros un sporta pieejamībā. Šobrīd sporta sektora attīstība sāpīgi izgaismo politiskās gribas trūkumu.
Politiskā griba – vājais punkts
Kamēr citām jomām valdība spēj piešķirt miljonus, investīcijas sporta attīstībai tiek noliktas malā gadu no gada. Sporta finansējums 2026. gadam tiek lēsts ap 5 miljoniem mazāks nekā 2025. gadā, kas skaidri iezīmē, ka zem jautājuma zīmes nonāk infrastruktūras modernizācija, treneru atalgojums, reģionālās sporta programmas un arī augstu sasniegumu sports. Tas nozīmē, ka būtiskas nozares vajadzības gadu no gada tiek ignorētas, radot risku, ka sporta sistēma turpinās stagnēt un zaudēs konkurētspēju gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī.
Nepārdomātas politikas, izpratnes trūkuma un nozarei nedraudzīgu lēmumu rezultātā arī privātā sektora iesaiste ir minimāla. Citās Eiropas valstīs uzņēmumi investē sportā un kultūrā kā sabiedrības veselības un ilgtspējas daļā, bet Latvijā šīs investīcijas ir praktiski tuvu nullei.
Politisko lēmumu pieņēmējiem jābeidz uztvert sports kā luksusa izdevumi – tas ir stratēģisks instruments, kas spēj glābt sabiedrību no veselības krīzēm, mazināt sociālo nevienlīdzību un palēlināt demogrāfisko novecošanos.
Ja sporta politika netiek uzturēta kā prioritāte, tā kļūst par simbolu politiķu nespējai ieklausīties sabiedrības vajadzībās. Uzskatu, ka jāpieprasa skaidrība – kāds būs sporta attīstības atbalsts nākamajiem pieciem gadiem, kādi būs ieguldījumu atdeves (ROI) mērījumi un kāds atbildības mehānisms ir paredzēts?
Kas jādara tagad?
Lai pārtrauktu sporta noniecināšanu un padarītu to par vienu no valsts stratēģiskajām prioritātēm, nepieciešami skaidri un mērķtiecīgi soļi, kas aptver gan politisko līmeni, gan pašvaldības un privāto sektoru. Ierosinu nekavējoties īstenot šādas iniciatīvas…
· Izveidot sporta prioritāšu memorandu 2026.–2030. gadam, kur sporta finansējums tiek sasaistīts ar sabiedrības veselības, izglītības un valsts aizsardzības mērķiem.
· Pieprasīt valdības un Saeimas atbildību, publiski reaģējot uz IMRSportsLV pētījuma atziņām un nosakot, ka finansējuma pieaugumam jābūt tieši saistītam ar konkrētiem veselības un fizisko aktivitāšu rādītājiem.
· Nodrošināt vienlīdzīgu attīstību visos līmeņos – no skolām līdz pašvaldībām, lai sporta infrastruktūra, treneri un sporta skolotāji būtu pieejami visiem. Ne tikai Rīgā.
· Iesaistīt uzņēmējus un kapitālu: izveidot “sporta fondu”, lai privātais sektors redzētu investīciju vērtību cilvēkos un sabiedrībā.
· Un ļoti būtisks solis – valdībai beidzot ir jāpieņem Azartspēļu un izložu likuma grozījumi, kas nodrošinātu azartspēļu iziešanu no “melnā tirgus”. Tādējādi valsts budžets iegūtu vismaz 6 miljonus eiro, kas skaidri jāiezīmē kā Izglītības un zinātnes ministrijai novirzāmi līdzekļi augstu sasniegumu sportistu un parasportistu atbalstam.
· Pārskatīt un palielināt akcīzes nodokli vai tam pielīdzināto nodokli saldinātiem bezalkoholiskajiem dzērieniem, nosakot, ka ieņēmumi novirzāmi bērnu un jauniešu sporta attīstībai.
Sports Latvijā vairs nevar būt otršķirīgs jautājums. Tas ir veselības, izglītības un valsts drošības pamats. Politiskajai varai, pašvaldībām un uzņēmējiem ir jāapzinās, ka ieguldījumi sportā nav izdevumi, bet gan ieguldījumi nākotnes paaudzēs un mūsu spējā izdzīvot kā stiprai, vienotai un veselai nācijai.
