Lolita Čigāne: Rīga no amerikāņu skatu punkta – par ielām, ēkām un “baranku” ap galvaspilsētu 0
Autore – Lolita Čigāne, Meierovica biedrības par progresīvām pārmaiņām valdes locekle
“Brauksim uz Rīgu uz divām nedēļām, piecās darba dienās neko nevar saprast”, tā uz Meierovica biedrības aicinājumu pabūt Rīgā un dot pienesumu sarunai par Rīgas pilsētas attīstību atsaucas Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta (MIT) profesors, pilsēttransporta speciālists un pilsētvides aktīvists Kenets Krukemeiers un arhitekte, pilsētvides un urbānās dārzniecības eksperte Barabara Knehta no Bostonas, ASV.
Viņi nav sajūsmā par pilsētplānošanas “superstāriem”, kas atlidojuši uz pāris dienām, par milzīgiem honorāriem bārsta vietējiem apstākļiem bieži vien dārgas un nepiemērotas idejas.
Dzirdēts par pilsētvides brīnumiem, piemēram, Maskavā, kur smalku pilsētkonsultantu biroji no Rietumeiropas radījuši superprojektus, kas notušē naudas varas ekspansiju Krievijas galvaspilsētā, kas turpina iznīcināt vēsturiskās kopienas un izdzenāt to identitāti nesošos, “neprestižos” iedzīvotājus.
Bostonieši uzsver – pilsēta ir dzīvs organisms, kurš ir vesels daudzveidībā un savienojamībā, uz Rīgu raugoties ar saudzības un pietātes pilnām acīm.
Pirms būvēt ko jaunu, pilsētā, kurā nepieaug iedzīvotāju skaits, jādomā, kā uzturēt un saglabāt to, kas mums jau ir. Rīgu savā veidā ir pasaudzējis tas, ka Latvijas reģionos nav cilvēkresursu masīvai iedzīvotāju skaita eksplozijai pilsētā un kopienu pārveidei līdz nepazīšanai, kā arī tas, ka Pierīgā, kas salīdzinoši viegli sasniedzama, ir daudz brīvas zemes.
Fakts, ka Latvijas iedzīvotāji turpina virzīties uz centru, ir nenoliedzams un nepielūdzams.
Ap Rīgu esošā “baranka” ir vienīgā valsts teritorija, kurā konsekventi pieaug iedzīvotāju skaits.
Ar tā radītajām problēmām dzīvojam jau kādu laiku – daudzi no Pierīgā dzīvojošajiem maksā nodokļus savās pašvaldībās, uz darbu Rīgā brauc individuālos auto, kas rada sastrēgumus, samazina gaisa kvalitāti, rada trokšņus un, visticamāk, vēl kādai Rīgas centrā dzīvojošai ģimenei ar bērniem liek meklēt dzīvesvietu piepilsētā.
Tas noticis daudzās ASV pilsētās un Kenets un Barbara brīdina – Rīga no ASV lielākā vairuma pilsētu likteņa var izvairīties, veidojot dzīvojamu vidi pilsētā jau šodien. “Šoseja pilsētas centrā nogalina pilsētas dvēseli”, brīdina bostonieši, kas divas nedēļās brauca un staigāja Ķengaragā, Bolderājā, Vecmīlgrāvī, Sarkandaugavā, Āgenskalnā un citās Rīgas apkaimēs.
Viņu novērojams mazliet pārsteidz – Rīgā ir labs, attīstīts sabiedriskais transports, kas ir mūsu pilsētas spēks.
Rīgas sabiedriskais transports vienmēr kursē laikā, sabiedriskā transporta vadītāji pārsteidzoši prasmīgi spēj pieturās piestāt tā, lai pasažieriem būtu ērti iekāpt un izkāpt, pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu tramvaji viņu vērtējumā ir klusi, tīri un eleganti, sliedes labi uzturētas.
Šie novērojumi ir pretēji tam, kā parasti uztveram Rīgas sabiedrisko transportu, un liek aizdomāties par to, cik daudz labāks mūsu galvaspilsētas sabiedriskais transports būtu, ja Rīgas Satiksme būtu labi pārvaldīts uzņēmums.
Rīgā, protams, nav metro, bet piepilsētas vilcieni ir precīzi un ērti un jau vislielākajā mērā pilda normāla metro uzdevumus.
Normāli gan nav tas, ka piepilsētas pasažieru vilcienā ir pilnīgi cita norēķinu sistēma un pilsētas transporta biļetes tur neder.
Vienlaicīgi, Rīgā trūkst sabiedriskā transporta savienojamības. Pieturvietas izvietotas, neņemot vērā iedzīvotāju paradumus un ērtību. Cilvēkiem nav ērti paņemt bērnus no bērnudārza, iepirkties, satikt kaimiņus un nokļūt mājās. Daudzviet, lai nokļūtu mājās, jāšķērso dubļu lauks.
Daudzās attālākās apkaimēs – Vecmīlgrāvī, Ķengaragā, Bolderājā, sabiedriskais transports tikai aizbrauc līdz tām.
Ja dzīvojamā māja atrodas tālāk no galvenās maģistrāles, apkaimes iedzīvotājam tiek radīta papildus motivācija lietot auto. Labākai savietojamībai Kenets Krukemeiers iesaka mikrorajonos lietot pašlaik labi aprīkotos mikroautobusus, kam vieglāk izgrozīties pa šaurajām apkaimju ieliņām, šos pakalpojumus izņemot no kopējiem, “lielajiem” maršrutiem, bet nodrošinot to, ka tie sniedz mikromobilitātes pakalpojumus, iespējams – par brīvu.
Saprotamības ziņā Rīga svešiniekam ir nedraudzīga.
Iedomājieties – esat tūrists, kas iznāk no Centrālās stacijas. Kā zināt, kurā virzienā ir Mākslas muzejs vai Rīgas jūgendstila centrs?
Cilvēks tiek mudināts doties pazemē, kur galamērķis nav skaidrs, un cerība atkal nokļūt virszemē nav droša. Šis noteikti ir viens no iemesliem centra un mikrorajonu nošķirtībai. Šo mentālo atsvešinātību starp apkaimēm un centru noformulēja Bolderājas aktīvisti – “centrs nav tālu, bet ceļš uz turieni ir garš”.
Padomiskā centra un apkaimju mentālā nošķirtība traucē pilsētai funkcionēt kā dzīvam, vienotam organismam, neizmatojot visas pilsētas dotās iespējas. Tieši šādām acīm skatoties, es noticēju stāstam, ka man zināma jaunieša 7. klasē Āgenskalnā ģimnāzijā satiktā klasesbiedrene Rīgas centrā savos 14 gados bija bijusi vien pāris reižu.
UNESCO pasaules mantojuma statuss Rīgas centru ir pasargājis no platjoslu šosejas pilsētas centrā. Tomēr tas nav pasargājis Rīgas centru no vidi degradējošām caurplūstošā transporta artērijām.
Čaka, Brīvības, Lāčplēša, Krasta ielas pašlaik pilda šādu tranzīta ielu, faktiski šoseju funkcijas.
Šo ielu satiksmes organizācija vairākas desmitgades ir bijusi vērsta uz to, lai tās būtu pēc iespējas ātri izbraucamas caurbraucošai satiksmei, tomēr skaidri redzam tā ekonomisko ietekmi – veikaliņi un kafejnīcas šajās ielās nīkuļo vai tiek slēgti, cilvēki, kam ir dzīvokļi šajās ielās, cenšas no šiem īpašumiem atbrīvoties un pēc iespējas pārcelties uz Pierīgu.
Bostonieši iesaka pilnībā mainīt Čaka ielas konceptu, ieviešot tā sauktās “mentālās ātruma barjeras” – ielās, kurās ir soliņi, koki, velojoslas un satiksmes apļi auto pārvietojas lēnāk un saudzīgāk, radot mazāk sastrēgumu un galugalā atvieglojot satiksmes plūsmu.
Tādā vietā atjaunojas mazi veikaliņi un kafejnīcas, ielā atgriežas dzīvība.
Dzīvas ir tās pilsētas, kur ir dzīvas dažādas apkaimes, kur vēsturiskie iedzīvotāji sadzīvo ar jaunienācējiem. Būtu žēl, ja jauns nekustamo īpašumu attīstības vilnis iznīcinātu iedzīvotāju kopienas Grīziņkalnā, Ķīpsalā, Avotu ielas apkaimē, tomēr ir skaidrs, ka šajās kopienās ir nepieciešamas jaunas ģimenes, kas šodien diemžēl bieži pieņem lēmumus par labu Pierīgai.
Sev par milzīgu pārsteigumu konstatējām, ka Rīgas Domē neeksistē mājokļu politika – neviens nav pilsētas pārvaldē nav sistemātiski domājis, kā Rīgai piesaistīt jaunās ģimenes.
Īpašumi vēsturiskajās Rīgas apkaimēs ir dārgi, ēkas ir sliktā stāvoklī.
Tādējādi senās, skaistās apkaimes pamazām noasiņo, dodot vietu nebeidzamām autoplūsmām, kas no Pierīgas mežiem ieved dienas darbiniekus Rīgā, lai tie vakarā atkal pilsētu pamestu.
