– Un vēl ir teiciens “čekists – tas ir uz mūžu”, kas liek domāt, ka šos cilvēkus joprojām var izmantot… 43
– Viņus droši vien arī izmanto, tikai mēs par to nezinām…
M. M.: – Tiklīdz ir kāda slēpta informācija, tā cilvēks ir “uz āķa” neatkarīgi no tā, vai pagājuši desmit vai divdesmit gadu. Bet ar bijušo aģentūru būtu jānodarbojas attiecīgajiem valsts aizsardzības dienestiem. Es gribētu turpināt par Lasmanes kundzes minēto padomju cilvēku mūsos. Kas joprojām turpinās no tiem laikiem mūsu domāšanā un uztverē? Kā reaģējam uz notikumiem šodien? Tādā paplašinātā kontekstā lustrācija ir viens no elementiem, lai mēs saprastu, kas bija padomju režīms un kāda ir pagātnes ietekme uz šodienu. Tādas izpratnes trūkums ir Latvijas sabiedrības un tostarp manas paaudzes problēma. Mums trūkst kopainas, izpratnes, kā padomju mehānisms darbojās, kāpēc notika tā, kā notika. Latvijas sabiedrība netiks tālāk uz priekšu ne ekonomiski, ne juridiski, ne morāli, ja netiks galā ar padomju laika “asti”.
S. L.: – Godīgi sakot, attiecību saraušana ar pagātni ne tikai nav notikusi, tā pagātne pat tiek labvēlīgota. Tas arī būtu pētāms jautājums, kāpēc, gadiem ejot, attieksme pret padomju režīmu kļūst aizvien labvēlīgāka. Tā pat ne vienmēr ir nostalģija kā gados vecajiem. Skolās skolotāji par padomju laiku stāsta anekdotes un ieradina to uztvert drīzāk kā anekdotisku absurdu, jo skolotāji grib sadzīvot ar skolēniem, un kā vēl labāk to izdarīt, ja ne izklaidējot.
– Vai kāds no jums ir redzējis Saeimas deputātes Bites kundzes gatavoto lustrācijas likumprojektu? Cik lasīts, cilvēkiem, kuri bijuši VDK aģenti, tajā paredzēta iespēja atzīties līdz 2016. gada beigām. Viņu vārdus tādā gadījumā publiskotu ne agrāk kā piecus gadus pēc nāves.
– Bet tāds likums jau nav nemaz pieņemts. Jautājums, vai to vispār pieņems! Tamlīdzīgi likumi tikuši izstrādāti ne vienu reizi vien. Vai nu tos neviens neuzdrīkstējās virzīt tālāk, vai arī… Ticiet man, nebūs viegla pieņemšana. Otra lieta, ka mums jābūt taisnīguma izjūtai attieksmē pret upuriem. Tāpēc jau mūsu publiskā vēstule tapa Lidijas Doroņinas-Lasmanes 90. jubilejā 28. jūlijā! Šie cilvēki, upuri ir dzīvi. Vai viņi to uzsver vai neuzsver – tas ir cits jautājums. Vēl viena lieta ir likuma pretinieku pretargumenti. Doroņinas-Lasmanes jubilejas vakarā runāju ar kādu slavenu dzejnieci, un viņa atzina, ka ir pret lustrācijas likumu. Viņas iebilde bija: dažkārt cilvēkus ar varu piespieda kļūt par ziņotājiem. Tātad arī viņi bija upuri.
R. K.: – Protams, arī viņi bija upuri! Nebūtu tāda režīma, viņu dzīvē vispār nerastos tāda situācija. Man gribētos izcelt vēl vienu aspektu. Bieži mūsdienās rodas jautājums: vai tad, piemēram, Vizmas Belševicas stājai vispār bija kāda nozīme? Nu ko viņa tur padomju laikā varēja ņemties?! Vai tad nevarēja sapratīgāk dzīvot? Viss taču beigās būtu labi izkārtojies! Ar to var ļoti dažādi manipulēt. Daži tā arī dara.
– Tas ir tas, kas pieminēts jūsu atklātajā vēstulē – “morālo vērtību relatīvisms”, kas “apdraud mūsu valsts un sabiedrības garīgo kvalitāti”. Citiem vārdiem sakot, tiek apšaubīta pretošanās kustības jēga.
S. L.: – Tāpēc gribētu pateikt Rudītei lielu paldies par vēstules tekstu! Jo tur nav patosa. Mana piebilde: manuprāt, neesam vēl apzinājuši visus tos cilvēkus, kuri pretojās režīmam kā Doroņina-Lasmane. Vēsturnieki disidentu izziņu vēl lāgā nav veikuši.
M. M.: – Vēsturnieki to ir darījuši, bet runa nav tik daudz par vēsturniekiem, kuri strādā, cik nu dažādu apstākļu dēļ varējuši, bet drīzāk vēlreiz par to, ka mums nav piemiņas institūta, kas tādu darbu būtu varējis, sākot no 90. gadiem, sistemātiski veikt, un arī par profesores Lasmanes pieminēto attieksmi skolās. Sabiedrībā ir izveidojies priekšstats, ka mums bija viens kompartijas šefs Rubiks, kas nosēdējis dažus gadus cietumā par 1991. gada augustu, tad vēl viens, kurš atzinies sadarbībā ar VDK un viens vai divi varoņi. Nevarētu sacīt, ka vēsturnieku tekstos trūktu zināšanu, taču tās nav “aizgājušas” sabiedrībā. Piekrītu, ka tas, ko vēsturnieki izdarījuši, lielā mērā palicis pašu vēsturnieku šaurajās aprindās.
S. L.: – Nav tāda apjēguma, kopsavilkuma – kas bija ziņotāji, kas piedalījās, kas atteicās, kas paši “līda”, kas bija varoņi. Arī par disidentu dažādību!
R. K.: – Būšu skarba: gods un slava vēsturniekiem, kas to pētījuši, taču būtībā arī vēsturnieki ilgus gadus bija bez savas pilsoniskās un varbūt arī profesionālās stājas. Tāpat medijiem, šai jaunajai žurnālistu paaudzei, kas iznāk no LU, nav skaidrības, kur ir ētiskā robeža. Es pieminēšu arī agrāko TSDC vadītāju Induli Zālīti. Zem Zālīša kunga rakstiem žurnālā “Latvijas Arhīvi” un citur varēja lasīt ētikas ziņā daudz izsakošu piebildi: “Autors pateicas bijušajiem VDK virsniekiem par palīdzību informācijas sniegšanā…”
S. L.: – Skaisti! Skaisti!!
R. K.: – Un vai pēdējais Latvijas PSR VDK priekšsēdētājs ģenerālis Edmunds Johansons ir uzskatāms par “ekspertu”, vai tomēr ne? LTV “100 g kultūras” diskusijā viņš ir “eksperts”… Arī “Latvijas Radio” viņam zvana kā “ekspertam”! Es atvainojos, ir kaut kur ētiskā robeža? No tā visa izriet secinājums, ka cilvēki nesaprot, ar ko tiem darīšana. Nedomāju, ka tur kāds kaut ko tīšām sagroza. Cilvēkiem ir jādod konkrētība, lai viņi varētu uztvert un salīdzināt.
