Egils Līcītis: Apmīļojamie Latvijas cilvēki 0
Noskapstējusi leģenda no atmodas laikiem vēsta, ka Ivars Godmanis bijis vienīgais varonīgais tautfrontietis, kurš iedrīkstējies uzstāties niknākajos darbaļaužu interfrontes midzeņos un nevairījies no sovetiskās ideoloģijas kurtuves speltes, kurpretim citi gaišie spēki kautrējušies līst pie karstiem elles katliem. Kopš tā laika divkārtējam premjeram mati pavisam atkāpušies no galvvidus un vecie iesīkstējušie Latvijas neatkarības pretinieki nosirmojuši, taču nekur vis nav izkūpējuši. Bailes uzrunāt krievus arī palikušas, un nedaudzie latviskie politiķi, kuri dzīrušies zēniskā aizrautībā doties tik riskantā ceļojumā, ātri vien aprāvušies. Krievu vēlētājs nav jauks un patīkams sarunu biedrs. Kas zina, atbildēs ar māmiņas vārdiem. Piespiedīs saskandināt tubrālības, iedzert vodku un kopā tenterēt uz mājām. Varbūt pat sitīs ar kājām pret zemi, sados mārrutkus, krievu sinepes un izsvilps, neizlasījis godīgajās, zilajās latviešu politiķa acīs to, ko gribētu dzirdēt.
Tomēr ārstējoša saruna ar cittautiešu vēlētāju pašreizējos apstākļos būtu īsti vietā, lai taču viņš mūžam nepaliktu ieslodzīts “Saskaņas centra” elektorāta kazarmās vai, kas vēl sliktāk, apskurbināts ar ždanokiešu Jura lentīšu valkātāju kurinātajām neatkarīgas valsts demontāžas idejām. Teiksim tā, no varas viedokļa ir sakrājies, ko runāt, un arī krieviem jānoskaidro, vai Latvija ir viņu piederības valsts un tēvija vai liela daļa gaida, kad tautiešus nāks “atbrīvot” no apspiestības. No valdības puses pateicīgs temats būtu kara vai agresijas nosodījums, uz ko neviens cilvēks, kurš draudzējas ar galvu, negribētu iebilst. Tāpat par saliedētības veicināšanu, kas ir elementāras lojalitātes izpratne, nevis akurāt visiem jākļūst par boifrendiem. Bet, protams, ka jālieto atklāta valoda, nevis haltūristu politiķu pļāpām raksturīga laipošana un izlocīšanās, lišķība un pielīšana. Nav jārunā tukšu, jo tādu komunikāciju ātri atšifrē un nepacieš neviens vēlētājs. Savukārt partiju līderiem jau laikus – pirms saliks atzīmes Eiroparlamenta un Saeimas vēlēšanās – ir jāizpaužas, kāpēc sadarbība koalīcijā ar “Saskaņas centru” nebūtu iespējama un tādējādi nav nemaz vērts par šo partiju balsot, vai kādos apstākļos viņus ņemtu par valdības partneriem. Lai pēc tam nebūtu čīkstēšana, ka, redz, nav nodrošināta trešdaļas iedzīvotāju pārstāvība pie varas. Lūdzu, politiķi, lieciet priekšā skaidrus spēles noteikumus, nepūtiet miglu acīs.
Jākliedē arī divi cittautiešu sabiedrībā uzturēti mīti. Tā taču nav taisnība, ka latviešu vēlētāji ir izredzētie laimes lutekļi, kuros ieklausās, itin kā latviešus barotu restorānā, kamēr krievi spiesti krimst garozas stacijas bufetē. Partijas netur nekādā vērtē nedz latviešu, nedz nelatviešu intereses, un tie tikai spārnoti vārdi, cik apmīļojami politiķiem šķiet Latvijas cilvēki. Otrkārt, tā ir “SC” propaganda, ka krievus nelaiž pārvaldē. Arvien biežāk svarīgos posteņos tiek norīkoti cittautieši – solīdi, lojāli mūsu valsts pilsoņi, kas nav gribējuši nošķelties “melnā caurumā”, kādā “saskaņieši” labprāt turētu savu atbalstītāju pūlīti. Tāpēc, kad no daudzām politiskām mutēm skan aicinājumi iet pie krieviem, runāt, vienot, ir jāsaka – beidziet tricināt gaisu un dzisināt muti. Pārvariet mazdūšību, paši ejiet un vienreiz taču runājiet!
