NEDĒĻAS FILMA: Populārā jaunkundze 0
Pagājušā gadsimta vidus krāsainības portretēšana ir aktuāla ne vien pēdējo gadu Amerikas kino un televīzijas vidē, bet arī Eiropā. Franču romantiskā komēdija “Populārā jaunkundze” gan nekādus jaunumus šā žanra attīstībā neienes, ļaujot priecāties vien par stilizēto vidi un apģērbiem un sekot sieviešu centieniem iegūt līdzvērtīgu vietu patriarhālajā pasaulē.
Roza ir meitene no mazpilsētas, kuras liktenis jau ir izplānots – viņas tēvs ir nolēmis, ka kļūs par sievastēvu automehāniķim, meitas domas nemaz netiek prasītas. Bet pēc tam, kad Roza nolemj aizbēgt no mazpilsētas nolemtības un strādāt ikvienas meitenes sapņu profesijā, proti, kļūt par sekretāri, viņa nonāk īgņas Luī apdrošināšanas kompānijas birojā, un skaidrāks par skaidru ir tas, ka šiem abiem ir lemts būt kopā, kaut arī šāds notikumu pavērsiens nebūt neietilpst Ešāra nākotnes vīzijā. Vēl joprojām nespēdams pārdzīvot Otrajā pasaules karā pieredzēto un to, ka viņa karsti mīļotā Marī apprecējās ar viņa labāko draugu, Luī savas bailes transformējis mūžīgā cīņā par uzvaru, katru reizi izvēloties jaunu cīņas lauku. Un Roza ir ideāls cīkstonis ātrrakstīšanas sacensībās, kuru uzvarētājas bauda jaunu meiteņu apbrīnu, ne tikai lokālu popularitāti un pēc kārtējās skaistules pie saviem sāniem redzēt alkstoša biznesmeņa uzmanību.
Debitantam pilnmetrāžas kino Režī Ronsuā krietni paveicies ar aktieriem – kaut gan slavenākais no tiem Romēns Dirī diemžēl nespēj atbrīvoties no kokainās sejas izteiksmes un pārāk manierīga īgņas tēlojuma, jauniņā Debora Fransuā ir atbruņojoša un atgādina Odrijas Hepbernas jaukās jaunkundzes.
Aktrise, kuras debija notika brāļu Dardēnu drāmā “Bērns”, droši stāv līdzās ar “Mākslinieku” pasaules atpazīstamību ieguvušajai Berenisei Bežo, kā arīdzan franču leģendai Miu-Miu un klasiska vidējā amerikāņa iemiesotājam Šonam Bensonam.
Filmas skaniskais noformējums un animētie filmas sākumtitri ir cieņpilns veltījums pasaules kino klasiķiem ar Billiju Vailderu pašā priekšgalā, savukārt vintage elementi, atsauces uz “Pigmalionu”, situāciju komēdiju “Es mīlu Lūsiju” un Duglasa Sērka melodrāmām “Populārajai jaunkundzei” piešķir kino vēstures citātu krātuvītes lomu. Iespējams, skatītājs, veroties šīs filmas kadros, būtu daudz aizrautīgāks, ja viņš to skatītos nevis mūsdienās, bet laikā, ko par savas filmas darbības laiku izvēlējies režisors un ko savulaik lieliski apspēlēja arī tandēms Dorisa Deja un Roks Hadsons – stilizētais veltījums abiem “Nost ar mīlestību” ar Renē Zelvēgeri un Jūenu Makgregoru galvenajās lomās ik pa laikam ieslīd televīziju programmās. Tomēr šis šarmantais retro kā nostalģisks pagātnes slavinājums varētu būtu arī jauks izklaides nieks Valentīna dienai vai seriāla “Trakie vīri” cienītājiem, kuri amerikāņu romantiskās komēdijas slēgtajā vidē pieļauj francisku piesitienu, kas izpaužas arī pasteļkrāsu dekorācijās un New Look siluetu ietekmētajos tērpos, taču nesasniedz to kvalitātes līmeni, kas Mišela Hazanaviča vārdu, pateicoties “Māksliniekam”, lika iemācīties visai pasaulei. Kā saka viens no filmas varoņiem, “Amerika ir vieta, kur taisīt naudu, bet Francija ir vieta mīlestībai”, un to labi apzinās arī Vainšteinu kompānija, kas nolēmusi šo filmu izplatīt ASV – tāpat kā oskaroto “Mākslinieku” un kases rekordus pārspējušo komēdiju “Neaizskaramie”.
UZZIŅA: “Populārā jaunkundze”/”Populaire” Francija, 2012. Režisors: Režī Ronsārs Lomās: Romēns Dirī, Debora Frānsuā, Berenise Bežo, Miu-Miu, Šons Bensons No 12. aprīļa “Splendid Palace” |
