Pamatu stiprināšana – apjomīga, taču svarīga 0
Aplūkojot ēkas, reizēm jāsaskaras ar visai nepatīkamu atklājumu – lielākām vai mazākām plaisām ēkas pamatos. Iespējams, tas ir tikai nenozīmīgs apmetuma virskārtas bojājums, kas vienkārši jāaizdara.
Taču šo plaisu rašanās iemesls var būt daudz nopietnāks, un nepieciešama ēkas pamatu nostiprināšana.
Pamatu nostiprināšana var būt nepieciešama dažādu iemeslu dēļ, taču visbiežāk ēkām, kas ekspluatētas ļoti ilgu laiku. Tieši pamatiem ir vislielākā slodze ne tikai tāpēc, ka jānotur viss ēkas svars, – tiem jāspēj pretoties ārējiem apstākļiem: mitrumam, salam, temperatūras un grunts svārstībām. Ja pamatus laikus neremontē vai nenostiprina, deformācijas var sagādāt lielākas problēmas visā ēkā.
Atsevišķos gadījumos remontu var veikt pašu spēkiem, taču visbiežāk jāizmanto lieljaudas celtniecības tehnika, tāpēc talkā būs jālūdz kāds celtniecības uzņēmums. Arī ēkas pamatu apsekošanu vislabāk uzticēt pieredzējušam būvinženierim.
Darbi jāveic pa posmiem
Iemesli, kāpēc pamati plaisā, var būt vairāki: nepareizi aprēķini projektēšanas laikā, tehnoloģisko procesu neievērošana, nepietiekami izpētīta grunts un gruntsūdens līmenis zem ēkas, nepietiekami novērtēts grunts sasalšanas dziļums ziemā.
Šo visu iemeslu dēļ pamati var sēsties vairāk, nekā pieļaujams.
Tomēr nevajag nolaist rokas – teju ikvienā situācijā var rast risinājumu, kas palīdzēs notikušo vērst par labu.
Plānojot remontu, ēkas pamatus sadala dažus metrus garos posmos un nostiprināšanu veic pakāpeniski. Kad vienā posmā darbi pabeigti, ķeras pie nākamā. Tāpat nevar ķerties pie darbiem ēkas pretējā pusē, kamēr pirmajā betons nav ieguvis nepieciešamo stiprību, – betona cietēšanai jāatvēl vismaz desmit dienas.
Pamatus visbiežāk nostiprina no ēkas ārpuses, dažkārt arī no iekšpuses, papildus izveidojot jauna dzelzsbetona kārtu, dažādiem jau gataviem dzelzsbetona elementiem. Nepieciešamības gadījumā tos ar esošajiem pamatiem sastiprina ar metāla stieņiem. Pamati kļūs stiprāki, turklāt palielināsies arī atbalsta laukums, līdz ar to slodze uz grunti samazināsies.
Sarežģītākos gadījumos pamatu nostiprināšanai mēdz izmantot ar speciālām iekārtām veidotus urbumus, tajos iepilda atbilstīgus sastāvus, pamatiem veidojot atbalsta pāļus.
Torkretēšana
Šīs metodes pamatā ir betona kārtas uzklāšana, izmantojot saspiestā gaisa enerģiju. Betons aizpilda visas plaisas un tukšumus, veidojot ar pamatu monolītu konstrukciju. Protams, jāizvēlas atbilstīgs betona maisījums.
Metode piemērota gadījumos, kad jānostiprina pamatu virsma visā to augstumā, taču nederēs, ja notikusi pamatu sēšanās.
Lai darbus paveiktu, nostiprināmo pamatu daļu pilnībā atrok. Tranšejas platums – 80–100 centimetru. No pamatu virsmas rūpīgi jānotīra grunts un savu laiku nokalpojušie apdares materiāli. Šo darbu var veikt ar rokām vai izmantojot smilšu vai spēcīgu ūdens strūklu. Uz notīrītās virsmas montē armējošu konstrukciju (metāla diametrs 7–8 mm, sieta acs izmērs 80–100 mm). Sastāvu izsmidzina 5–7 mm biezām kārtām, sākot no apakšas. Ja maisījuma sastāvā nav īpašu plastifikatoru, katru nākamo kārtu klāj aptuveni divas stundas pēc iepriekšējās uzklāšanas. Šo metodi pašu spēkiem izmantot neizdosies, jo nepieciešamas speciālas iekārtas betona uzklāšanai.
Dzelzsbetona krekliņš
Atšķirībā no iepriekšējās metodes šo var ierīkot arī pašu spēkiem, protams, ja iepriekš zinošs speciālists sagatavojis projektu un darbu veicējam ir pietiekamas iemaņas gan darbā ar betonu, gan armatūras ierīkošanu.
No materiāliem būs nepieciešams cements, smiltis un grants, ja pamati ir augstāki par grunti, arī materiāli veidņiem. Nevarēs iztikt bez hidroizolācijas materiāliem. Armatūras karkasam jāizmato 12–16 mm diametra stieņi, tievāka stieple sasiešanai.
Vispirms ēkas pamatus visā to dziļumā atrok un rūpīgi notīra. Tranšeju platums 400–500 mm.
Ja pamati nosēdušies, ar divu metru atstarpi izrok bedres, kas 400–500 mm dziļākas par pamatu pēdu. Šajās bedrēs būs jauni atbalsta stabiņi, kas papildus nostiprinās pamatus.
Sāk ar atbalsta stabiņu ierīkošanu. Tie var būt no dzelzsbetona vai tērauda konstrukcijām. Zem stabiņa – 50–80 mm biezs smilts–šķembu spilvens. Kad stabiņu betons sacietējis un ieguvis stiprību, tranšejas apakšā noblietē 80–100 mm biezu smilts kārtu. Tā kļūs par drenāžas slāni, kas novadīs mitrumu no pamatu apakšas.
Montē pamatu atbalsta lentes armatūru un stiprībai savieno ar esošajiem pamatiem. Stieņus pamatos iestiprina ar mūrjavu vai izmanto atbilstīgus enkurus. Gar tranšejas ārmalu ieklāj ruberoīdu hidroizolācijai. Ja tranšeja izrakta platāka, nekā nepieciešama dzelzsbetona konstrukcija pamatu nostiprināšanai, ierīko veidņus. Šajā gadījumā pamatiem būs iespēja izveidot arī pilnvērtīgu hidroizolāciju.
Tranšejā vai veidņos pilda atbilstīgas markas betonu, kuru ar lāpstu nedaudz pavibrē, lai tajā nepaliktu gaisa kabatas. Kad betons sacietējis un ieguvis vēlamo stiprību, ierīkota hidroizolācija, tranšeju aizber un ierīko apmales.
KONSULTĒJIS SIA KMT PROJEKTS VALDES LOCEKLIS MĀRIS STIPRAIS
