Kā vērtēt jaunos 5
Kad studēju Jeilā, mans profesors ļāva operēt patstāvīgi, ja zināja, ka esmu spējīgs rezidents. Viņš bija pieredzējis Korejas karu, mācīja ar lielu entuziasmu un pavisam citu pieeju. Parasti viņš parādījās operācijas beigās un teica: “O, great job!” Labs darbs! Tas nav pats ētiskākais skološanas veids, taču esmu ļoti pateicīgs par to, ka profesors man ļoti agri ļāva veikt smagas operācijas. Viena no pirmajām, ko veicu patstāvīgi, bija kājas amputācija – pacientam vēzis bija pārņēmis gūžas locītavu, un es viņam amputēju kāju. Saprotams, ka iepriekšējā vakarā līdz diviem trijiem pētīju anatomiju, lasīju grāmatas. Man bija 26 gadi.
Mūsdienās rezidentiem vairs nav tādas atbildības sajūtas, jo viņi zina, ka gan jau operācijas zālē kāds būs klāt un pateiks, kas jādara. Par daudz lutinām tos puikas un meitenītes – viņi nabadziņi nedrīkst strādāt vairāk kā desmit stundas pie operāciju galda, taču var būt brīži, kad tas būs jādara.
Ja man pašam jāizvēlas jaunie studenti rezidentūrai, domāju – kā viņus vērtēt? Ortopēdijā ļoti svarīgi domāt telpiski, trīs dimensijās. Nebiju par to aizdomājies, līdz kļuvu par ortopēdijas instruktoru un nācās mācīt operācijas jaunajiem rezidentiem. Atausa kā gaisma – tieši pateicoties savai telpiskajai domāšanai, spēju saprast, kā jāieliek nagla konkrētā punktā. Šī spēja man ir iedzimta. Studiju laikā tā palīdzēja labāk izprast rentgena uzņēmumus, vecākie rentgenologi pat jautāja: Kristap, kā tu to redzi? Tagad mēģinu to iestāstīt jaunajiem, taču saprotu, ka ir arī tādi, kam šīs spējas nav dotas.
