29
Toties 2012. gadā jums piešķīra Viestura ordeni par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts neatkarības aizstāvēšanā, valsts drošības un sabiedriskās kārtības uzturēšanā.
Es tad tikko biju pēc muguras operācijas. Bet par ordeni lepnums ar rūgtumu. Domā, Iekšlietu ministrija iesniegumu uzrakstīja? Nē! Tur mani neaicina. Jānis Siliņš – toreiz Kultūras akadēmijas prorektors, tagad rektors, viņš ierosināja. Mēs pat nebijām pazīstami. Viņš bija dzirdējis manu uzstāšanos barikāžu divdesmitgades konferencē. Atceraties, kādas 1991. gada 25. janvārī bija kritušo miliču bēres pie Brīvības pieminekļa? Visi bija vienoti. Visi uzskatīja, ka Latvija ir viņu mājas. Pēc tam viss kaut kā greizi aizgāja. Politika sākās. Pirms dažiem mēnešiem pie manis atnāca kaut kādi kinoļaudis. Gribot uzņemt filmu par 1991. gadu. Es viņiem saku: jums nekas neiznāks, jo toreiz ne jau latvieši milicijā bija varoņi. Vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt tāpēc, ka milicijā viņus taupīja, jo mums, nelatviešiem, bija vienkāršāk – mēs to visu tā sevī neuzņēmām. Rīgas milicijas garnizonā tad bija ap 2500 padoto. 1991. gadā visiem teicu: “Lielākajai jūsu daļai nevajag veikt nekādas darbības. Jo tad, kad nostāsieties uzvarētāju pusē, varēsiet paši noteikt, kāda būs bijusi jūsu pozīcija. Kā jums būs ērtāk. Tas paliks uz jūsu sirdsapziņas.” 1991. gada 19. augustā, kad puča laikā notika milicijas sapulce, atklāti pateicu: esmu par Latvijas demokratizāciju un palikšu šajā valstī, jo to mīlu, bet savu pozīciju katrs lai izvēlas pats, taču padomājiet, kā jūs pēc tam dzīvosiet, ja tagad pacelsiet pret otru ieroci; tie, kas pārgājuši OMON pusē, ir zuduši cilvēki. Tagad man arī viens otrs saka: re, kā Latvija pret tevi izturējās – nedeva pilsonību, padzina no policijas. Bet es atbildu: esmu sveiks, vesels, pašpietiekams. Man ar to pietiek, un ne jums par mani spriest.
