29
Un tā doma 1987. gada 23. augustā salikt satiksmes autobusus ap Brīvības pieminekli?
Tādu lēmumu pieņēma Iekšlietu ministrija, jo es viņiem pateicu, ka pilsēta ar saviem milicijas spēkiem ar situāciju galā netiks. Pēc tam apkopojām informāciju un sagatavojām plānu, ka pie pieminekļa tādos gadījumos uz katriem 4 m² vienam jābūt formā, vienam bez formas. Tad izdomājām, ka tikai perimetra apķēdējumam jābūt formā. Kabatzagļi rīkojās, provokatoru netrūka un, treškārt, tur bija pilns ar VDK aģentiem, par kuriem nebija skaidrības, ar kādu mērķi viņi darbojas, ko viņiem vajag. Viņu mērķis varēja būt arī demonstrēt milicijas nespēju kontrolēt situāciju, lai varētu panākt armijas izvešanu ielās. Mums ar VDK attiecības bija tādas…
Nedraudzīgas?
Nu, ja kāds sevi uzskata augstāku par tevi un to visādi izrāda… Kad 1987. gada februārī Rīgā atbrauca Mihails Gorbačovs, bija anonīms zvans dežūrdaļā: “Mēs viņam bumbu uzmetīsim, kad viņš brauks pa Gorkija (Valdemāra) ielu.” Tagad mēs zinām, ka viņam neviens uzbrukt netaisījās. Bet tobrīd? Tāpat, kad nodibināja Vides aizsardzības klubu un tas gatavojās rīkot masu pasākumus, man uzreiz likās, ka tur var viskautkas iznākt. Tāpēc iesūtīju tur savu aģentu. Viņu pēc tam vēl VDK savervēja. Tas cilvēks tagad jau ir miris.
Jums bija viegli izšķirties, kurā pusē būsiet?
Mierīgi. Bez jautājumiem. Jo pieņēmu lēmumu, ka šeit palikšu. Emigrācija mani nevilināja. No tiem, kuri toreiz Latvijas PSR sabiedrībā ieņēma kādu stāvokli un pēc tam aizbrauca, neviens tur nav labi iekārtojies. Kas tagad ir Viktors Alksnis? Viņš tur ir visiem apnicis. Pagājuši 25 gadi, bet viņš maļ vienu un to pašu. Bet toreiz galvenā uzmanība bija mītiņiem. Viena no pirmajām lietām, ko izdarīju, kad kļuvu par Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes priekšnieku, – vienojāmies ar LTF, Rīgas pilsētas izpildkomiteju un citiem, ka katram, kurš vēlēsies organizēt masu pasākumu, ar parakstu jāapliecina, ka nodrošinās sabiedrisko kārtību un nekādu ekscesu nebūs. Visi nāca pie manis saskaņot. Ar sakostiem zobiem, bet nāca.
Kad atmodas sākumā vēl bija aizturēšanas, pūlī taču bija arī VDK cilvēki? Kā jūs viņus atšķīrāt?
Milicijas un VDK aģentus neaizturēja. Ja aizturēja, tad zvanīja, atbrauca un mēs atdevām visus dokumentus. 1987. gada 14. jūnijā milicijas aizturēto bija vairāki desmiti. Atbrauca no VDK un savāca no mums protokolus, paskaidrojumus. Nevienam nebija soda. Tikai brīdinājumi. Pienāca 23. augusts, un es pateicu, ka turpmāk tā cauri neies. Saku – jūs savējos labāk pazīstat, sēžat te pie aizturēto žurnāla un parakstāties par katru, ko atbrīvojat. Ja jau tas ir “valsts apvērsums”, tad tā ir jūsu darīšana. Viņi tā arī izdarīja. Parakstījās. Un es žurnālu, hop, seifā. Nokopēju. Jo skaidrs, ka tie, par kuriem parakstījās, jau bija vai tiks savervēti. Ieskatījos sarakstā un viņiem pajautāju: “Puiši! Interesanti, vai tik jūs paši šos dumpjus nerīkojat?” Toreiz, līdz 1990. gadam, nevienam nebija īstas pārliecības, ar ko tas beigsies.
1991. gada janvārī kāds kontrolēja situāciju?
Ir tāds jēdziens “vadāmais haoss”. Manuprāt, 1990. gadā Vaznis izdarīja kļūdu – noņēma no amata apakšpulkvedi Gončarenko. Viņš bija internacionālists, bet ļoti profesionāls, enerģisks kadrs un līdz 10. – 11. janvārim viņš bija Rīgas milicijas pusē. Bet pēc atlaišanas kļuva par OMON kuratoru, PSRS Iekšlietu ministrijas pārstāvi. Tur bija vēl tāda lieta, ka Maskava izveidoja Baltijas transporta mezgla Iekšlietu pārvaldi Rižņikova vadībā. Tā faktiski bija Latvijas Iekšlietu ministrijai paralēla struktūra, kam pie izdevības bija jāstājas ministrijas vietā. Rīgas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietniekam Vladimiram Antjufejevam būtu mans amats.
21. janvārī mēs visi zinājām, ka būs uzbrukums Iekšlietu ministrijai, taču nezinājām, tieši kad. Kas deva pavēli? To jau neviens vairs neteiks. Vēl viens interesants moments – pavēle tajā laikā bija, lai 30% dežurējošo miliču būtu formā, bet 70% – privātā. Bet, kad beidzās šaušana un sākām domāt, kā OMON aizvest no ministrijas, izrādījās, ka daļa to, kam ar pavēli vajadzēja būt privātā, bijuši formā. Man šķiet, tie, kas pretēji pavēlei bija formu uzvilkuši, grasījās pāriet omoniešu pusē. Iekšlietu ministra vietnieks Zenons Indrikovs arī nez kādēļ bija ģenerāļa formu uzvilcis. Es viņam teicu: “Kāda velna pēc? Lode var trāpīt gan ģenerālim, gan ierindniekam!” Omonietis Kuzmins viņam taisījās ar automāta laidi pa galvu sist. Noķēru automātu aiz siksnas, bet Jasinkēvičs pagrūda Kuzminu prom. Lodes tikai “žžīīk” virs galvas… Sienā caurumi palika. Pēc tam viņi Indrikovu mašīnā iestūķēja – būšot drošības garants, kamēr līdz bāzei Vecmīlgrāvī tiks. “Un pēc tam?” prasu. “Nu, iemetīsim no tilta kanālā – ja būs īsts padomju ģenerālis, izpeldēs.” Es viņiem teicu, ka dosim citu garantu. Tikmēr ministrijas dežūrdaļā zvanīja man viens “dižvīrs” un izteica priekšlikumu, kā notikumiem tālāk būtu jārisinās un kādai vajadzētu būt manai lomai tajos, kas mums tālāk esot jādara. Atbildēju necenzētiem vārdiem. Pateicu, lai ved OMON no ministrijas prom, jo esmu izsaucis Latvijas Republikas Prokuratūras brigādi krimināllietas ierosināšanai un vainīgo aizturēšanai.
Kurš jums zvanīja?
Neteikšu. Cilvēki vēl ir dzīvi. Viņam pateicu, ka gādāšu, lai omonieši tiek prom. Un, ja iejauksies armija, izrādīsim pretestību. PSRS ir beigas, bet milicija ir Latvijas pusē un savu izvēli jau izdarījusi. Netaisos klausīt tādus, kas gatavi savu “dzimteni” līdz pēdējai svešu asiņu lāsei aizstāvēt. “Tad jūs atsakāties?” viņš man prasa, “jā, atsakos.” Redzi, mēs visi tagad domājam par “trešo spēku” un uzskatām, ka uzbrukums ministrijai, šaušana Bastejkalnā – tā ir Maskavas provokācija, bet…
Vai tiesa, ka 1990. gadā VDK iekārtoja jums operatīvo uzskaites lietu un jūs bija gatavi apsūdzēt “dzimtenes nodevībā”?
Latvijas PSR prokurors V. Daukšis 1991. gada februārī man piesūtīja brīdinājumu par “dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu”, jo Rīgas milicija strādāja kopā ar Latvijas Republikas Prokuratūru, nevis Latvijas PSR prokuratūru. Vēlāk viņi ierosināja krimināllietu. VDK 1991. gadā pret mani sāka aģentūras lietu. Esmu to lasījis. Ziniet, kas izrādījās pats interesantākais? Ka tavi padotie, tavi vietnieki tā “klauvē” par tevi! Viņi stāsta visādus niekus un tas viss aiziet kā aģentūras ziņojums! 1991. gada 20. augustā Daukšis jau sankciju manam arestam izdeva. Bēgšanas gadījumā – šaut. LPSR prokuratūras prokurors Ņekrasovs man atsūtīja pavēsti. Citādi OMON ar spēku atvedīšot. Noskaidroju adresi. Uzbraucu Ļuļina (Dammes) ielā pie viņa 9. stāvā, pateicu: “Es tevi, nelieti, pa logu izmetīšu!” Viņš nebija gaidījis, ka atbraukšu skaidroties pie viņa paša uz mājām. Bet man tad tāds noskaņojums bija, ka tiešām varēju…
1997. gadā jums pilsonību par īpašiem nopelniem tomēr neiedeva…
1999. gada 2. janvārī, tikko atvērās naturalizācijas logi, noliku eksāmenu pirmajā grupā. Bet toreiz, kad neiedeva, tā vairāk bija cīņa nevis pret mani, bet pret Ziedoni Čeveru, pret viņa demokrātisko partiju “Saimnieks”, jo pēc atteikuma man kādam desmitam bijušo milicijas darbinieku pilsonību piešķīra. Zini, kāda sajūta ir, kad dod pilsonību tiem, kuri praktiski bija OMON pusē, tikai nerādīja, kas viņiem iekšā? Un kad viņi atnāk un saka: “Lūk, redzi, kā man, bet tev…” Žurnālisti jautāja, kā esmu apbalvots 1991. gada notikumu sakarā. Es atbildēju: “Ar trim čūlām kuņģī.”
