Saglabāt mājas siltumu 5
Es ļoti pūlos, lai bērniem, atnākot no skolas, būtu pusdienas. Reizēm skrienu mājās klupdama krizdama, lai tikai varētu sagaidīt viņus ar pašgatavotu maltīti. Ja galīgi neiznāk laika, vismaz galdu uzklāju, lai bērni jūt, ka mājās ir gaidīti.
Manā bērnības ģimenē galds bija ļoti svarīga vieta. Būt visiem kopā pie galda. Mieloties. Sarunāties. Svinēt dzīvi. Man tas joprojām šķiet būtiski. Šo sajūtu vēlos nodot saviem bērniem. Kopš bērnības zinu – ja ir labi mājās, arī citur būs labi. Mūsdienās gan māju sajūta sāk zaudēt savu nozīmi. Piemēram, dzimšanas dienas visi nez kādēļ grib svinēt kaut kur – baseinā, boulinga zālē, kafejnīcā. Taču vienreiz šis limits būs izsmelts, un ko tad?! Arī mājās var līksmoties interesanti, tikai tas jāorganizē, jāizdomā. Diemžēl mūsdienu iezīme ir arī tāda, ka bērni sēž katrs savā kaktā, iegrimuši planšetdatoros vai telefonos. Esmu to piedzīvojusi arī mūsu mājā. Atnāk kāds viesos ar savu datoru, apsēžas istabas vidū un sāk kaut ko spēlēt, bet citi stāv apkārt un skatās.
Racionalitāte met ļoti augstu vilni, turklāt šī tendence nākotnē tikai pieaugs. Šis ir prāta laikmets, visi kaut ko shēmo. Pat no bērniem var dzirdēt – izvēlēšos profesiju, kura izdevīgāka, lai labāk dzīvotu, vairāk pelnītu. Nesaku, ka prāts ir slikts, bet jābūt līdzsvaram. Tāpēc nepieciešama emocionālā audzināšana. Mums jātic tam, ka emocionalitāte ir ļoti vērtīga. Viss, kas iegūts un piedzīvots ar emocijām, rada daudz spēcīgāku nospiedumu.
