Bet skolu reforma? 9
Sen jau nokavēta! Pēdējais laiks mūsu valstī pāriet uz vienotu Latvijas skolu ar apmācību latviešu valodā. To jums saka cilvēks, kuram pirmā un dzimtā valoda ir latviešu, bet kurš pats beidzis krievu skolu. Daudzas no manām skolotājām bija virsnieku sievas ar visu atbilstošo mentalitāti. Nedomāju, ka šodien daudz kas no šī gara būtu mainījies. Tas, kas gan nākotnē būtu jāsaglabā, – dažas ģimnāzijas ar padziļinātu krievu, poļu, ukraiņu vai kādas citas minoritātes valodas apmācību. Šādas skolas tikai nestu labumu Latvijai.
Kas jūs rosināja darboties Baltijas – Melnās jūras aliansē?
Alianse ir nevalstiska organizācija, kas tika dibināta 2008. gada rudenī Rīgā kā atbildes reakcija Krievijas iebrukumam Gruzijā. Grupa aktīvu cilvēku saprata, ka nevar stāvēt malā, ir jārīkojas. Mūsu mērķis ir sekmēt brīvu, demokrātisku sabiedrību nostiprināšanos Gruzijā, Ukrainā un Moldovā, veicināt to integrāciju Eiroatlantiskajās struktūrās. Manuprāt, tai ir jābūt vienai no Latvijas ārpolitikas prioritātēm: lai valstis, kas atrodas uz Baltijas – Melnās jūras ass, kļūtu par miera, attīstības un stabilitātes zonu. Patlaban to nevar teikt ne par Gruziju, ne Moldovu un vēl jo vairāk par Ukrainu. Pat Baltkrievija ir tikai šķietamas stabilitātes sala. Patiesībā neviena autoritāra valsts nav stabila, tā var burtiski izirt. Te es redzu zināmas paralēles starp Kārli Ulmani un Baltkrievijas prezidentu Aleksandru Lukašenko. Arī mums Ulmanis bija “viss”, uz viņu balstījās Latvijas politiskā sistēma. Pietika neitralizēt Ulmani, un Latvijas valsts saira.
Patlaban daudz kas izšķiras tieši Ukrainā. Jau amerikāņu politologam Zbigņevam Bžezinskim patika teikt – bez Ukrainas nav Krievijas impērijas.
Ukraina visos laikos Krievijai licies gards kumoss, vienlaikus liels un grūti sagremojams. Kārdinošs te ir viss – plašā teritorija, valsts stratēģiskais izvietojums, resursi, bet visvairāk – cilvēki, to lielais skaits un garīgās kvalitātes. Ukraiņi un armija – tas ir pavisam īpašs stāsts. Katrs, kurš savulaik dienējis PSRS armijā, man piekritīs – tā lielā mērā turējās uz ukraiņu puišiem. Virsnieku vidū bija daudz krievu, gadījās arī ukraiņi, baltkrievi, pat uzbeki un latvieši. Taču tieši ukraiņi bija neproporcionāli daudz pārstāvēti starp seržantiem, staršinām, mičmaņiem un praporščikiem, tātad zemākajā komandējošā sastāvā. Tas skaidrojams ar šīs tautas etnoģenēzi, ar kareivīgajiem, nepakļāvīgajiem kazakiem, kuru asinis vēl šodien rit ukraiņu dzīslās, ar ģimenēs pārmantoto militāro tradīciju.
Esot Ukrainā un sarunājoties ar cilvēkiem, pārsteidz tas, ka patriotisms sadzīvo ar vilšanos valdošajā varā.
Patlaban Ukrainā izveidojusies bīstama plaisa starp tautu un valdošo politisko eliti. Laiks pēc 2014. gada Maidana revolūcijas ir pilnībā izmainījis ukraiņu nāciju. Tā kļuvusi par saliedētu, patriotisku, aktīvu pilsonisku sabiedrību, kas redz Ukrainu kā modernu, eiropeisku, nākotnē orientētu un no korupcijas brīvu valsti. Diemžēl politiskā elite palikusi tā pati vecā ar visiem saviem vecajiem niķiem. Šie cilvēki gan cenšas piesegties ar skaistiem lozungiem, tomēr viņu iekšējā būtība nav mainījusies. Tikai tagad, jūnija sākumā, Ukrainas parlaments pēc milzīga ASV un ES valstu spiediena beidzot pieņēma diezgan bezzobainu likumu par Pretkorupcijas tiesu. Kamēr netiks atrasti mehānismi, kas ukraiņu nācijas brieduma pakāpi pārcels jau valstiskā līmenī, bīstamā plaisa starp tautu un valdošo eliti turpinās pieaugt.
Starp citu, kaut kas līdzīgs vērojams arī Latvijā. Politiskajā dīķī redzam īsti latvisku “muļļāšanos”. Tā varbūt bija laba brīdī, kad mēs lēnītēm drupinājām PSRS, bet ne šodien, kad mums teju jau trīsdesmit gadus atkal ir neatkarīga valsts. Sevišķi izteikti to redzam ZZS, kurā joprojām jūtams liels bijušo provinces komjaunatnes un kompartijas darbinieku iespaids. Par “Saskaņu” tāpat viss ir skaidrs. Bet Latvija ir mainījusies, šodien viņu politiskais resurss jau ir iztērēts.
Jūs nesen lasījāt publisku lekciju Kijevas tehniskajā institūtā par tēmu “Latvijas realitāte un Krievijas mitoloģija”. Kas tie par mītiem?
Viens no biežāk daudzinātajiem mītiem, ka Latvijā ja ne šodien, tad rīt sāksies etniski konflikti, ka gaidāms pilsoņu karš starp latviešiem un krieviem. Mēs, kas dzīvojam Latvijā, zinām, ka tās ir pilnīgas muļķības, absolūta vēlmju domāšana. Un tomēr ārpus Latvijas šādi izteikumi atrod dzirdīgas ausis. Otrs mīts, ko nepieciešams kliedēt, ka Krievijā cilvēki dzīvo labāk nekā Latvijā. Arī tā nav taisnība. Vienīgi Maskavā dzīves līmenis kaut cik salīdzināms ar Latviju, pārējā Krievijā ar visām tās milzīgajām dabas bagātībām tauta dzīvo sliktāk. Vēl viens mīts – pie mums Latvijā dievina Hitleru, ka latvieši ir fašisti, antisemīti un to vien dara kā soļo nacistu maršu pavadībā.
Ir arī mīti, kas domāti speciāli, piemēram, Ukrainai un Gruzijai. Piemēram, par “gejropu”. Ka asociācijas līgums ar ES automātiski nozīmē visu tikumu sairumu un viendzimuma laulību atzīšanu. Roku rokā ar meliem un mītiem iet viltus ziņas, nereti tās pat tiek mērķtiecīgi “ražotas”. Viena no populārākajām viltus ziņām par Ukrainu, kas tika plaši izrādīta Krievijas televīzijā, – sieviete no Donbasa stāsta par savu bērnu, kuru piesituši krustā ukraiņu nacionālisti – “benderovci”. Kad izrādījās, ka nekas tāds nav noticis, televīzijas kanāla vadība tikai noplātīja rokas – mēs jau neko, rādām to, ko stāsta citi. Cits piemērs: Odesā kāds žurnālists man stāstīja par viņam izteikto piedāvājumu “uzražot” ziņu par Ukrainas karoga zaimošanu. Lūk, cenrādis: norauts karogs – 500 grivnas. Samīdīts – vēl labāk, par šādu akciju var saņemt veselas 1000 grivnas. Jau pavisam labi – samīdīts un tad sadedzināts, 1500 grivnas kabatā! Summas varbūt nav nekādas lielās, 500 grivnas pēc šodienas kursa ir vien kādi 16 eiro. Tomēr atrodas bomži vai narkomāni, kuri pārdodas par šiem Jūdasa grašiem. Bet pati informācija ir zelta vērta, tā tiek translēta televīzijas kanālos un internetā – lūk, kā vienkāršā ukraiņu tauta cīnās ar valdošo režīmu.
Bet vai kara apstākļos cilvēki nav imūni pret šādu primitīvu propagandu?
Gruzīni un ukraiņi – jā, tos vairs tik viegli neapmānīsi. Savukārt moldāviem izteikti trūkst imunitātes pret Kremļa propagandu. Moldovā var redzēt šādu skatu – autobusa šoferis moldāvs ar pasažieriem sarunājas moldāvu valodā, radio skan moldāvu tautasdziesmas. Un tomēr automašīnas priekšējais panelis izrotāts ar Georga lentītēm. Ne Ukrainā, ne pie mums Latvijā nekas tāds nebūtu iespējams. Latvijai paredzētā propaganda šodien tiek veidota daudz smalkāk. Tiek iefiltrētas ziņas, ka Krievijas sankcijas sagrauj Latvijas ekonomiku. Tā sakot, esiet prātīgi, mazāk runājiet, neatbalstiet sankcijas, tad lētā gāze nāks pa visiem galiem iekšā! Un vēl – medijos ik pa brīdim tiek iemesta ideja, ka vislabākā koalīcija pēc nākamās Saeimas vēlēšanām būtu “Saskaņa” plus zaļzemnieki.
Un par to būtu jāuztraucas?
Lai realizētu hibrīdkaru, nav nepieciešams, lai pilnīgi visa “Saskaņa” darbotos Krievijas interesēs, pilnīgi pietiek ar kādiem 10%. Kāpēc jāuztraucas? Ja mēs gribam saprast šodienas Krieviju, jāatskatās šīs zemes vēsturē un kultūrā. Gadsimtiem ilgi tajā dominē divas līnijas. Pirmā un galvenā ir impēriskā, kuru mēs diemžēl pat pārāk labi pazīstam un ne no tās labākās puses. Otrā ir šīs impēriskās ideoloģijas kritika. Jau Aleksandrs Hercens, raksturojot Krievijā vērojamo verdziskuma idealizāciju, rakstīja, ka šī tauta dzīvos nebrīvē, kamēr “rupjā spēkā redzēs poēziju, bet citu tautu apspiešanā – slavu”. Jau toreiz viņš saprata, ka iekšējā nebrīve un ārējā agresija abas ir savstarpēji saistītas lietas. Pagājuši 150 gadi, un nekas diemžēl nav mainījies.
